Uz Dailes teātra skatuves 7.decembrī izskanēs Ilmāra Šlāpina un Andra Vilcāna rokmūzikls "Drakula. Svešās asinis" režisora Dž.Dž.Džilindžera interpretācijā. Ievadot pirmizrādes noskaņas – saruna ar libreta autoru Ilmāru Šlāpinu.
Kā notika jūsu satikšanās ar teātri?
Ilmārs Šlāpins: Pirms pāris gadiem iztulkoju Natālijas Vorožbitas "Galku Matalku" Regnāram Vaivaram – tā bija pirmā satikšanās ar teātri. Tas bija sarežģīts teksts ar daudziem pašizdomātiem žargonvārdiem, un Regnāram likās, ka varbūt vajag kādu netipisku tulkotāju, kas to varētu atveidot. Mēģināju savu iespēju robežās to izdarīt. Tā es saskāros ar to sajūtu, kad manis uzrakstītie vārdi tiek izrunāti no skatuves. Ar "Nakts tarifu" bija pavisam savādāka pieredze – sākumā bija Māras Ķimeles ideja, bet nebija vēl nekādas skaidrības par to, kāds varētu būt saturs. Tas bija kopīgs darbs, mēs visi kopā domājām tekstus, dialogus, sižetu. Process bija visiem ļoti interesants un aizraujošs, mēs pie tā strādājām 2-3 mēnešu garumā.
Un tagad būs "Drakula" Dailes teātrī. Kad un kā nonācāt līdz tam, ka tā nebūs luga, bet rokopera-mūzikls-rokmūzikls?
Mēs ar Džilindžeru jau pirms diviem gadiem par šo tēmu sākām runāt. Arī ideja par mūziklu bija Džilindžeram jau no paša sākuma. Varbūt tāpēc viņš arī pie manis vērsās. Viņš zināja, ka es rakstu dzeju un ka šai izrādei būs vajadzīgi dziesmu teksti. Tāds bija sākotnējais uzstādījums, ka tam ir jābūt mūziklam un acīmredzot mūsdienīgam rokmūziklam. No tā izrietēja ideja pārcelt darbību uz mūsdienām un atrast vēl kādu jaunu, varbūt vēl nebijušu skaidrojumu fabulai par Drakulu.
Piemērojot klasisko sižetu mūsdienām, mainās akcenti. Brema Stokera romānā darbība notiek pamatā Londonā. Arī jums kā libreta autoram bijis būtiski, ka darbība notiek Londonā.
Pirmā interesantā doma, kuru es guvu, lasot romānu un arī literatūrzinātnieku komentārus par to, – ka "Drakulas" galvenais varonis ir nevis Drakula, bet gan pilsēta. Ka runa ir par Londonu konkrētā vēsturiskā situācijā. Tas notika tieši brīdī, kad Londona atkal kļuva aktuāla kā sprādzienu epicentrs. Patiesībā Londona izrādē ir mūsdienu pasaules kvintesence. Tāda, kāda Londona ir šobrīd, visa Rietumu pasaule varētu būt pēc gadiem 50. Tāpēc izrādes Londona ir drīzāk simboliska vieta, kur notiek simboliski notikumi, kas tikpat labi varētu notikt kur citur. Sākumā radās ideja izrādē sasaistīt to ar teroristiem, bet vēlāk traktējums paplašinājās. Tad nāca doma par rokmūziķa tēlu un viņa likteni. Te veidojas interesanta sasaiste ar rokmūzikas mūsdienu mitoloģiju. Ir cilvēki, kuri tiešām ir leģendas un par kuriem ir leģendas. Teiksim, "Rolling Stones" mūziķi, kas spēlē jau vairāk nekā 40 gadus. Par viņiem tiešām klīst dažādi mīti, un viena no leģendām ir par asinīm. Pārlietojies narkotikas vai alkoholu, Kīts Ričardss bieži vien esot pilnībā pārlējis visas asinis un atguvies no vispārējās saindēšanās.
Mūsdienās vampīru un asins tēmu mēdz saistīt ar tēmu par AIDS. Dailes teātra "Drakulā" ir pilnīgi pretēji – Drakulam ir asins infekcija, kas neļauj viņam nomirt, rada imunitāti. Vai šī ačgārnība ir apzināta?
Tas senais mīts par vampīriem vienmēr bijis saistīts ar kaut kādu inficēšanās situāciju, jo vampīrs nodod savu spēku tālāk un iegūst sekotājus, iekožot upurim un liekot tam dzert savas asinis. Tas bija laikos, kad izpratne par inficēšanos medicīnā vēl tikai dzima. Laikam pirmās infekcijas slimības, kas tika atklātas, bija tuberkuloze un kādi gripas paveidi. Bet mūsdienās viena no smagākajām un dramatiskākajām tēmām ir infekcijas, kas tiek nodotas caur asinīm. AIDS ir tikai pazīstamākā, bet patiesībā tā nebūt nav vienīgā un bīstamākā asins infekcija. Tēma par noslēpumainu slimību arī bieži vien parādās rokmūzikas mītos. Starp tiem, kuri miruši no AIDS, ir arī ļoti daudz slavenu mūziķu – varbūt tāpēc, ka viņi ir pazīstamāki, varbūt tāpēc, ka viņi dzīvoja kaut kā brīvāk. Ir tāds mūziķis Kīts Džarets – džeza pianists, kuram 80.gadu beigās/90.gadu sākumā ārsti piepeši konstatēja retu saslimšanu, kas pazīstama kā hroniskā noguruma sindroms. Tā bija zināma kā neārstējama slimība. Cilvēks vairs nespēj ieguldīt enerģiju, Džarets vairs nespēja pieiet pie klavierēm vai atšķirt notis. Ja nemaldos, Kīts Džarets bija viens no pirmajiem cilvēkiem, kuram tika piemērota jauna tipa ārstēšana, ārstējot to nevis kā psihosomatisku slimību, bet gan kā asinīs esoša vīrusa infekciju. Džarets tika izārstēts, viņš atkal muzicē. Šis motīvs man likās interesants – mūziķim, kurš visu laiku ir publikas priekšā uz skatuves, ir kāds noslēpums, kas varbūt reti izlaužas uz āru. Kāda smaga saslimšana – iekšējā traģēdija, ko viņš cenšas neizrādīt. Šajā izrādē Drakula arī ir tāds cilvēks, kurš vienā brīdī ir konstatējis, ka inficējies ar šo slimību, zina tās simptomus, ir pieņēmis to kā neārstējamu – un sava veida izredzētību. Viņš nes sevī nemirstības vīrusu, kas neļauj viņam nomirt līdz brīdim, kamēr viņš nebūs izpildījis savu misiju. Un par savu misiju viņš uzskata dziedāšanu. Izrādes mītā šī vīrusa saknes stiepjas uz Afganistānu 60.gados, ar to ir inficējušies kaujinieki Šeila un Šarifs, kuri ir iefiltrējušies Anglijas sabiedrībā un faktiski jau sāk vadīt un izrīkot Drakulu.
Latvijā terorisma tēma nav klātesoša. Kāpēc jums liekas, ka skatītājam tas tomēr varētu būt būtiski? Ka viņš gribētu tajā ieklausīties?
Es nedomāju, ka mūsu mērķis ir kādu biedēt, lai gan, protams, to var uztvert arī tā. Mūsdienu pasaule jau vairāk eksistē virtuāli – TV, ziņu aģentūrās, internetā. Grūti pateikt, kas ir lielāks mīts – ka situācija pasaulē ir draudīga vai ka viss ir mierīgi. Mēs varam pasmieties par latviešu nacionālistiem, kuri staigā apkārt ar stilizētiem kāškrustiem, mums liekas, ka tas ir tik nenozīmīgi – viņi ir kādi desmit cilvēki, no kā gan tur būtu jābaidās?! Bet vēsture rāda, ka šie procesi tiešām attīstās neprognozējami. Sakrīt, saslēdzas kādi vairāki faktori, piemēram, tie paši sprādzieni, cilvēku noskaņojums... Tepat Rīgā kādi pārdesmit geji, kas nolēmuši doties gājienā pa ielām, izraisa tādus naida uzplūdus, ka cilvēki ir gatavi visu pamest, pulcēties, mest izkārnījumus, kliegt.
Ko nozīmē – pieņemt svešās asinis? Nav jau tā, ka cilvēki naidīgi izturas pret citām identitātēm, kuras mierīgi dzīvo blakus. Bet, ja šīs identitātes nāk ar sprādzieniem un slepkavībām, ja tās ir agresīvas... Kā es to varu pieņemt? Izrādē tiek nogalināta izmeklētāja van Helsinga meita...
Meitas motīvs neparādījās nejauši. Tas ir klasisks piemērs negodīgai argumentācijai neiecietības jautājumos. Piemēram, runājot par nāves soda atcelšanu, var diskutēt par tiesisko, reliģisko, ētisko, psiholoģisko, audzinošo aspektu. Ja kāds sāk pārāk centīgi aizstāvēt nāves soda atcelšanu un cilvēka tiesības dzīvot, viņam bieži vien iebāž degunā argumentu – ko tu darītu, ja kāds nelietis izvarotu un nogalinātu tavu meitu? Tas ir negodīgs arguments, tā nedrīkst diskutēt par šādiem jautājumiem. Tas novirza līdz personiskām lietām.
Režisors Džilindžers preses konferencē par "Drakulas" uzstādījumu teica – vai nu mēs varam būt vienoti tādēļ, ka esam cilvēki – vienalga, balti, melni, geji, vai arī mēs karojam cits ar citu. Bet svešais jūsu libretā – viņš jau nepiedāvā sevi pieņemt, viņš nāk ar karu.
Nāk dažādi. Pieņemt nozīmē – pieņemt to, ka cilvēki ir dažādi. Svešais ir atšķirīgs. Un vēl ir jāpieņem tas, ka ir jānošķir nozieguma juridiskie, tiesiskie jautājumi no jautājuma par attieksmi. Tiklīdz parādās attieksme, sākas vispārinājumi. Pietiek vienam melnādainajam izdarīt noziegumu, kad visa balto kopiena iet un sit melnos. Tas aizēno pašu notikuma būtību. Tas, ka cilvēks izdara noziegumu, nav sasaistāms ar to, kas viņš ir. Identitāte ir pretrunīga lieta. No vienas puses, tā aicināta cilvēkus vienot, izjust kopības, piederības sajūtu ar pārējiem. Bet mūsdienu pasaulē šīs identitātes var būt pretrunīgas pat vienā cilvēkā. Teiksim, viņš var būt baltais, rietumeiropietis, musulmanis un vēl turklāt gejs. Un tad viņu kā geju nepieņem musulmaņu kopiena, kā musulmani nepieņem balto cilvēku kopiena... Gala rezultātā viņš jūtas izstumts no visurienes, lai gan tikai mēģināja būt kaut kam piederīgs, atrast sevi šajās identitātēs. Svarīgi saprast, ka identitātes izcelšana kādā brīdī var vienot cilvēkus un izdarīt labas lietas. Arī latviešu identitāte ir lielā mērā kaut kāds psiholoģisks mīts, jo etnisko tīrību viņos ir pagrūti atrast, ir kopīga valoda. Bet vienā brīdī kaut kāda cilvēku grupa apzinājās sevi kā latviešus, un tas ļāva nosargāt latviešu valodu par 100 gadiem ilgāk, tas ļāva nodibināt Latvijas valsti. Jautājums ir par to, vai šī stingrā turēšanās pie savas identitātes vienmēr ir laba. Vēsture rāda, ka tā nebūt nav.
Atgriežoties no vispārcilvēciskā pie personiskā – kā jūtaties teātra vidē?
Šī man ir otrā reize. Pirmā bija ar "Nakts tarifu", kad es iegāju teātra vidē un sajutu to, kas notiek aizkulisēs, kā veidojas attiecības starp režisoru un aktieri, starp aktieriem. Nekādas intrigas vēl es neesmu sajutis, bet to, kāpēc šī vide ir tik pateicīga intrigām, - to gan esmu pamanījis. Izskaidrojums droši vien ir tāds, ka šajā profesijā ļoti sadalās skatītāju uzmanība. No vienas puses, režisors vai autors ir ieguldījis kaut ko sev ļoti būtisku iestudējumā, bet izrādē uz skatuves ir aktieri, un viņi saņem visu publikas mīlestību. Skatītājs reti zina, ko tieši ir izdarījis režisors. No otras puses, aktieri, kuri ir pieraduši būt uzmanības centrā un gūt visu pielūdzēju mīlestību, mēģinājumu laikā nonāk pilnīgā pakļautībā režisoram vai tekstam. Un viņi sajūtas jocīgi – viņi taču ir galvenie! Kāpēc viņus kāds mēģina izrīkot?! Šīs sadursmes droši vien var novest pie dažādām drāmām vai traģēdijām aizkulisēs. Es kā autors ļoti labi izjūtu to, ko bija aprakstījis Mihails Bulgakovs savā "Teātra romānā". Strādājot pie "Nakts tarifa", es vēlreiz pārlasīju "Teātra romānu" un atpazinu daudzas situācijas. Tas Bulgakovam ir lielā mērā autobiogrāfisks romāns. Līdz pat tam, kā tu jūties, kad ieraugi savu necilo vārdu teātra repertuārā līdzās Moljēram un Šekspīram... Tās ir īpatnējas sajūtas.
Esat greizsirdīgs dramaturgs? Vai arī pieļaujat kompromisus – ļaujat režisoram staipīt un grozīt savu tekstu izrādes vajadzībām?
Tā kā es sevi tomēr uzskatu par iesācēju šajā jomā, es drīzāk jutos pateicīgs Džilindžeram par viņa padomiem un svītrojumiem "Drakulā", jo es vēl neizjūtu sevi kā spējīgu uzņemties pilnu atbildību par uzrakstīto. Vēl arī komponists Andris Vilcāns lielā mērā iejaucās tekstā. To man bija daudz grūtāk pieņemt – vārdu pakārtošanu melodijai, kā rezultātā nācās atteikties no dažas skaistas frāzes. Es šo zaudējuma sajūtu kompensēju ar to, ka izdevu dzejoļu grāmatu. Tur ir iekļauti arī daži no dziesmu tekstiem, kas izmantoti izrādē.
Esat gatavs tai kritikai, kas var sekot pēc pirmizrādes? Latvijā ir ļoti augstas prasības pret libretu. To zināmā mērā vērtē kā dramaturģiju.
Droši vien neesmu gatavs... Tomēr šajā izrādē dramaturģija ir ne tikai tekstā, bet arī aiz tā. Galvenais ieguldījums ir idejas un to salikums.
"Drakula" ir tikai sākums jūsu sadarbībai ar režisoru Dž.Dž.Džilindžeru. Ieintriģēsiet mazliet par to, kas vēl taps?
Pavasarī gaidāma muzikāla izrāde "Farinelli. Kastrāts" ar dziedātāju Sergeju Jēgeru. Tā arī ir diezgan sena Džilindžera ideja. Gan tāpēc, ka mums ir dziedātājs ar tik īpašu balsi, gan arī tāpēc, ka šī tēma atbilst Džilindžera izvēlētajai tēmai mākslā – cilvēks, kurš ir izņēmuma situācijā. Tur ir ļoti dramatiskas attiecības un dramatisks liktenis. Tur ir daudz kaislību un seksualitātes. Kastrāta tēls sava laika sabiedrībā ir kalpojis kā dažādos aspektos ļoti uzbudinošs faktors – gan kā unikālas balss īpašnieks, kas aizkustina cilvēkus tīri estētiski, gan kā iemiesojums idejai par cilvēku "ārpus kārtas", kurš ir izrāvies no cilvēcisko klišeju rāmjiem. Viņi bieži tika uztverti kā eņģeļi, bet tajā pašā laikā... Tajā visā ir kaut kas kutinošs, mēģinājums pieskarties kaut kam aizliegtam, kaut kam nedabiskam, arī kaut kam tādam, kas ir pārkāpis Dieva noteiktos likumus.
Tas vairs nebūs librets. Tā jau būs luga.
Jā, tas ir vēl nepabeigts teksts, pie kura mēs ķersimies klāt pēc "Drakulas". Es domāju, ka "Farinelli. Kastrāts" būs daudz kulturālāka izrāde...
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit