Viens no pasaules baleta grandiem, leģendārais horeogrāfs Boriss Eifmans sola atklāt kaislību apspīdētas šķautnes nemirstīgajā Ļeva Tolstoja romānā Anna Kareņina, piedāvājot skaudru un dramatisku interpretāciju. Pasaule Eifmana Annu Kareņinu iepazina 2005.gadā horeogrāfa dibinātā un vadītā Sanktpēterburgas Valsts akadēmiskā baleta teātra trupas sniegumā, bet Latvijas Nacionalajā operā (LNO) baleta pirmizrāde 23.novembrī. Portāls "Delfi" sadarbībā ar LNO piedāvā interviju ar Borisu Eifmanu.

LNO balets var lepoties ar to, ka Rīgā iestudējat savu piekto izrādi.
Savu karjeru Latvijā sāku 1975.gadā, kad Rīgā iestudēju baletu
Gajanē
. Būtībā Rīgas baleta trupa attīstība ir kā milzīgs manan mūža nogrieznis, kurā varu redzēt, kā paiet laiks, kā mainās paaudzes un līdz ar to arī pasaulesuzskati. Ik reizi atgriežoties, redzu, kā materializējas laiks.
Ko esat saskatījis šoreiz?
Kopš baleta
Čaikovskis
iestudēšanas laikiem jūsu baleta trupa ir veikusi milzu lēcienu attīstībā – plašais repertuārs un arī vairāku horeogrāfu pieredze ir spēcinājusi mākslinieku varēšanu. Rīdzinieki spēja paņemt to labāko, ko snieguši lieliskie ārvalstu horeogrāfi, kas šeit bijuši.

Balets Anna Kareņina šobrīd ir ļoti populārs pasaulē – pirmizrādi piedzīvojis Pēterburgā 2005.gadā, nu jau iestudēts arī Eiropā un Rīgā. Kur ir veiksmes atslēga?

Enerģētika un emocionālais tonuss, kas ir uz trauslās robežas starp iespējamo un neiespējamo. To panākt nav viegli. Rīgā izrāde būtiski atšķirsies – Mārtiņa Vilkārša scenogrāfija lauzīs to vizualitāti, kādu pats un pasaules publika pieradusi redzēt.
Kritika versmaini strīdās par to, vai vispār esat pareizi izpratis Tolstoja romāna varoņu raksturus un attiecības. Vai ir būtiskas atšķirības starp šiem abiem darbiem – baletu un romānu?
Ziniet šis dziļās sāpēs kultivētais priekštstats par to, ka esmu izveidojis citu stāstu ar pazīstamu nosaukumu, ir dziļi maldi. Protams, balets ir īpaša māksla, kuras izteksmes veids ir nosacīts, bet iedvesma galvenokārt smeļama mūzikā. Vienreiz sniedzu interviju, kurā žurnāliste dedzīgi apgalvoja, ka esmu sabojājis Tolstoja darbu. Pajautāju viņai – kad pēdējo reizi esat lasījusi
Annu Kareņinu
. Izrādījās, ka devītajā klasē. Tad piedāvāju lasīt šo romānu kopā. Vairākas stundas pavadījām pie grāmatas. Un kas izrādījās – viņa atklāja citu Tolstoju, citu Annu, citu Vronski. Jā, izrādījās, ka Anna bija spēcīgi atkarīga no morfija – tātad ainas ar narkotiku klātbūtni ir pamatotas. Izrādījās, ka Anna pati vairākkārt uzsvēra savas būtības divas sejas. Izrādījās, ka Kareņins ir smalkjūtīgs tips, kurš savu ģimeni sargāja un uztvēra kā pasauli, ko pats radījis un kas nežēlīgi brūk. Būtībā Tolstojs romānā veicis tik smalku psihoanalīzi laikā, kad plašai publikai Freida atzinumi nebija zināmi.
Daudzi apgalvo, ka jūsu baleta spēcīgakais akcents ir erotisms.
Ziniet, erotiskākais balets manā uzverē ir
Gulbju ezers
(smejas...). Balets kā māksla ir erotiskākā no visām mākslām. Skaistās ķermeņa aprises, estētiskās pozas, tērpi, emocijas... Tieši šie aspekti ļāva izdzīvot baletam cauri gadsimtiem. Nevienam nav noslēpums par mecenātu dāsnumu, par cara ģimenes labvēlību šim žanram. Protams, ka būtisks apsvērums arī te bijis tas, ko mēdzam dēvēt par erotismu. Jaunajā baletā viena no galvenās varones rakstura līnijām ir arī erotiskā tieksme, kas viņu kā magnēts pievelk pie Vronska. Anna šajā ziņā atkarīga no sava iemīļotā.
Kāpēc atkal Čaikovska mūzika?
Es mīlu Čaikovski. Viņš ir kā emociju klints, manā uztverē – arī mūžīgs kā Bahs un Mocarts. Mēs visi lieliski zinām viņa mūziku. Bet baletā ir tāpat kā mūzikā: pat šķietami visbanālākās, vispopulārākās un tāpēc arī neinteresantākās lietas var mainīties acumirklī – izcila personība spēj tās interpretēt tā, ka klausītājs un pats mūziķis pēkšņi atklāj nezināmo zināmajā. Arī es cenšos uz Čaikovska mūziku skatīties ik reizi kā uz kaut ko jaunu, nebijušu. Protams, pasaulē ir radīti daudzi izcili skaņdarbi, bet Čaikovskim piemīt enerģija, kas virmo starp skatuvi un skatītāju. Un tas negadās bieži.
Kāds ir jūsu darba stils?
Par to, kāds bija darba stils kādreiz – jautājiet tiem dejotajiem, kas pirms 30 gadiem dejoja
Gajanē
. Divus mēnešus strādājām no rīta līdz vakaram bez atelpas. Šoreiz situācija ir cita – esmu šeit tikai desmit dienas. Sagavošanas darbus veica mana lieliskā asistente. Mans uzdevums šobrīd iedvest nepieciešamo enerģētiku, iedvest dejotājam ticību, ka viņš ir līdzautors, nevis dejas zīmējumu atkārtotājs. Un ticiet man, šis process nav no vieglākajiem. Tāpēc novēliet veiksmi.
Pirmizrāde Latvijas Nacionālajā operā 23. novembrī.

Izrādes 24. novembrī, 13. decembrī, 11. janvārī, 13. un 28. februārī, 9. aprīlī

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit