Pirms Kelvina uz Mākslas darbinieku nama skatuves kāpjošo solomākslinieku Jura Simanoviča („Bērnības Milicija”, „Mūc”) un Mārtiņa Korsieša (ex-„Ēnu Kabinets”, „Sirke”, „Sarkanais Oktobris”, „Plastalīns”) uzstāšanos „izdodas” nokavēt (pēcāk, ielūkojoties Latvijas indī-mūzikas e-pastu ziņu listē, guvu apstiprinājumu savām gaidām - pirmais no abiem pieminētajiem, Juris Simanovičs ar savu dziedājumu visveiksmīgāk ir iekļāvies vakara kopainā, kuru varētu raksturot kā dažādu noskaņu un izpildīšanas manieru bardu saietu). Pēc neilgas pauzes, kuras laikā saviesīgas sarunas jau sen savstarpēji pazīstamās publikas vidū veicināja dažādas regeja pērles (citustarp, „The Clash” skaņdarba ‘Police And Thieves’ kaverversija „Junior Muryin” izpildījumā iz filmas „Lock, Stock & Two Smoking Barrels” skaņu celiņa), uz skatuves nemanot bija iekārtojies vakara „vaininieks”, kurš, konstatējot, ka jau tā skaitliski simboliskā publika ir sasēdusies pārlieku tālu no viņa, uzsvēra, ka savas uzstāšanās sākumā viņš mēģināšot „lauzt ledu”. Šī izteikuma patieso jēgu Džonsons atspoguļoja jau otrajā dziesmā – jokainajā vokalīzē par pilsētas ikdienu ar retu ģitāras iestrunkšķināšanu, kuras laikā mākslinieks, acīm redzami nošokējot lielu daļu zālē sēdošo, pats ar sevi iesaistījās mīklainā dejā, kas kalpoja kā savāda vizualizācija autora daiļradei, ko būtu grūti nodēvēt par „pieradinātu”. Vēl apburošāku (šī vārda tiešajā, ne pārnestajā nozīmē) mākslinieka uzstāšanos padarīja, šķiet, gluži liekie mikrofoni viņa priekšā – Kelvina Džonsona zemā, nostādītā balss tricināja logu rūtis, savukārt viņa hiper-vienkāršā daba un lietu uztvere neļāva novērst no barda ne acu, vienlaikus lasot no lūpām tekstus un fantazējot par to, cik daudz cilvēku mūsdienās būtu gatavi „tāpat vien” (būtu smieklīgi šeit runāt par jebkādu finansiālu izdevīgumu) atbraukt uz otru pasaules malu, lai būtu…viņi paši! Pats Džonsons improvizētā skaņdarbā par savu dzīvi, it kā atsaucoties uz manu prātojumu, pēc brīža citē sakāmvārdu „if it ain`t broke, don`t fix it!”, ar to domājot nebaidīšanos būt pašam un necensties būt tādam, kāds patiesībā neesi.
Kontekstā ar visu iepriekš minēto, absolūti ticami un nepārspīlēti bija mūziķa performanci noslēdzošie pateicības vārdi visiem klātesošajiem par to, ka viņi eksistē. Uz skatuves kāpjot vakara pēdējam dziesminiekam Mārim Švernam iz apvienības „Baložu Pilni Pagalmi” (īpaši gribas uzteikt, manuprāt, fantastisko skaņdarbu par rozā baloniņa pazaudēšanu un atgūšanu!), zāles stūrī uz palodzes iekārtotajā improvizētajā Džonsona mūzikas izdevniecības „K-records” veikaliņā (kura pārdevējs visu vakaru bija pats Kelvins) par 50 santīmiem tiek iegādāta minētā leibla reklāmas nozīmīte, iezīmējot vakara noslēgumu. Nonācis mājās, vairākas reizes pēc kārtas noklausos Beka un Kelvina Džonsona kopskaņdarbu ‘I Get Lonesome’ un saprotu, ka tikko redzētā un dzirdētā patiesā vērtība, iespējams, mani sasniegs tikai pēc pamatīga laika. Iespējams, ka nesasniegs nekad. Gluži kā jau parasti saka par ģēnijiem.