Saukt to par reti izdevušos aprīļa joku vai arī jaunu pakāpienu Latvijas koncertdzīvē – visādā ziņā leģendārā Austrālijas dueta – Lisas Žerāras un Brendana Perija, sauktu arī par „Dead Can Dance”, uzstāšanās operā lielākajai tās baudītāju daļai ļāva saprast, ka tieši šis ir bijis visu laiku labākais koncerts, ko viņi ir savā dzīvē skatījuši.
Vieta: Latvijas Nacionālā opera

Laiks: 2005.gada 1.aprīlis

Vērtējums:



Vēl pirms koncerta sākuma, viegli smīkņājot par eleganto „pirms-koncerta” fona mūziku – vieglos bossanovas ritmos apdarināto „jaunā viļņa” klasiku franču izcelsmes projekta "Nouvelle Vague" izpildījumā (citustarp, Depeche Mode ‘Just Can`t Get Enough’ un Joy Division ‘Love Will Tear Us Apart’), centrālais jautājums tavā prātā ir – vai tiešām zālē būs arī kāda brīva vieta?! Latvijas Nacionālās operas teju vai piecsimt sēdvietas, (nerunājot par stāvētājiem) bija praktiski pārpildītas, kas, kontekstā ar pagājušā gadā teju vai divu nedēļu laikā absolūti izpirktajām koncerta biļetēm, nepārsteidza. Taču tas, kas sekoja tālāk, gan!


Skaņa:


Lisas Žerāras balss, ierībinot operu un visus tās iemītniekus līdz „kaulam”, neapšaubāmi kļuva par neaizmirstamā vakara naglu, taču nekas no tā nebūtu iespējams, ja vien, pretēji gaidītajam, arī koncerta audiāli tehniskā puse nebūtu ļoti augstā līmenī. Blakus vērienīgajām gaismu spēlēm, grupas skanējums nelika vilties.


Attēls:


Apvienības „Dead Can Dance” oficiālo, nemainīgo daļu jeb tās „mugurkaulu” – garā, dzeltenā kleitā tērpto Lisu Žerāru un askētisko Brendanu Periju uz skatuves papildināja sešu cilvēku pavadošais sastāvs, no kuriem divi nemainīgi aprūpēja sintezatorus un skaņu ģeneratorus, kamēr pārējie četri darbojās ap bungām, šķīvjiem un perkusijām, ik pa brīdim šajā procesā iesaistot arī Žerāru un Periju. Īsi pēc koncerta sākuma sekojošā atklāsme, ka operas nams patiesi ir ideālākā vieta, kur uzstāties tāda žanra un kvalitātes grupai kā „Dead Can Dance” tā arī nezuda līdz teju vai divarpus stundu ilgā koncerta beigām.


Saturs:


Atgriešanās pēc 24 gadu pastāvēšanas, septiņiem studijas albumiem un tikpat - septiņu gadu ilguša klusēšanas perioda ir vai nu lemta neveiksmei vai arī maina cilvēku likteņus. Šoreiz runa ir par otro variantu. Savā dažādībā variējot no dažādu tautu un kultūru apdarēm līdz pat operu āriju cienīgām Žerāras solo-pērlēm, vakara laikā prātam cauri izšaujas neskaitāmas asociācijas un reiz dzirdētu noskaņu gūzmas. Vienā brīdī ataušot atmiņā mistisko kolektīvu „Blue Planet” un viņu, šķiet, vienīgo pieejamo ierakstu ‘Peace For Kabul’ ar tā meditatīvo rečitatīvu un autentiskajiem austrumu tautas mūzikas motīviem, citā ļaujot Brendana Perija balsī saklausīt pārsteidzošu un savā ziņā ironisku līdzību ar Nīlu Henonu (britu dziesminieks plašāk pazīstams kā muzikālās apvienības „The Divine Comedy” mugurkauls), „DCD” uzstāšanās daudzveidība neļāva prātā pavīdēt vēlmei jebkad pamest tik viesmīlīgās mūzikas skaņas. Sākot ar koncertu ievadošo ‘Nierika’ līdz pat tā noslēgumam – pēc nepierasti ilgas grupas „atkal-atsaukšanas” izpildītajiem četriem skaņdarbiem, tostarp arī sapņainajam Perija solo ‘Severance’, protams, koncerta gaitā neaizmirstot ne par ‘Saltarello’, ne par ‘American Dreaming’, „DCD” uzstāšanās kļuva par krietni lieliskāku ieskatu grupas daiļradē nekā tās 2003.gadā izdotā divu disku labāko dziesmu izlase ‘Wake’. Neaizmirstamu šo vakaru nepārprotami padarīja un treknu punktu uz „i” 1.aprīļa vakarā uzlika Lisas Žerāras izpildītā šūpuļdziesma, pēc kuras pametot operas namu nudien sajutos kā uz brīdi atgriezies nenoteiktā laikā – pagātnē ar sentēvu uguns rituāliem un alu gleznojumiem. Attopoties realitātē, neapzināti jānopūšas – priecājoties par izmantoto, patiesi reto izdevību dzīvē skatīt leģendām apvīto Austrālijas kolektīvu, kura cienītāji izsēti visā plašajā pasaulē, kā arī jūtot līdzi tiem, kas dažādu iemeslu dēļ nevarēja baudīt, šķiet, pēdējo gadu iespaidīgāko Rīgas koncertdzīves notikumu.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit