Šuvēja šuj kleitas. Automehāniķis labo mašīnas. Es taisu filmas.
Starpība starp mani un šuvēju tikai tāda, ka šuvējai, visticamāk, ir kāds pasūtījis to kleitu, bet es filmu esmu uztaisījusi pati uz savu galvu, par savu (vai producenta) naudu un nu man jāmeklē kāds, kas attaisnos manu pārgalvīgo ieguldījumu. Vai nu tas būs skatītāju pūlis, vai nu kāds pārdrošs televīzijas kanāls, kas to nopirks, vai nākamais producents, kas ieguldīs naudu manā nākamajā projektā.
Tā taisa neatkarīgo kino. Uz dullo.
Festivāli ir kā modes skate kurā kleitas uznāk un nonāk, daudzas no šīm kleitām tiek uzvilktas tikai vienreiz, tikai vienā skatē un neviens tās nekad vairs neredz, sagrieztas sīkos gabaliņos, tās tiek iemestas plastmasas maisos, kuri tiek noslīcināti okeānā vides piesārņošanai par prieku.
Daži filmu festivāli kalpo arī kā bazārs, kā juceklīgs tirgus, kurā tiek piedāvāti vairāki tūkstoši filmu apskatei, pārdošanai, atlasei, apbrīnai, kritikai.
Bet vispirms festivālā ir jāiekļūst, jāiziet cauri atlases sietam. Es rēķinu, ka pasaulē tiek saražots apmēram 15 000 neatkarīgo filmu gadā - ieskaitot īsfilmas, animācijas un pilnmetrāžas filmas. Viens festivāls, lai cik bagāts tas arī nebūtu, nevar parādīt vairāk par 200 filmām, tam vienkārši nav ne vietas, ne laika, nedz arī skatītāju. Kā tu pierādīsi savas filma vērtību šādā konkurences straumē? Atlases komisijas ir niķīgas un neaprēķināmas.
Daudzas filmas neiekļūst vairāk kā 1-2 festivālos.
Daudzas vispār nekur neiekļūst. Vai tas nozīmē to, ka šīm filmām mazāka vērtība? Tas nozīmē tikai to, ka šādām filmām nāksies grūtāk atrast savu skatītāju un tirgu.
Filmas pārdošanas bizness sākas ar iekļūšanu festivālā.
2. Pieci festivāli, kuri satricina pasauli
Aizmirstiet, ko es nupat teicu, ka pasaulē ir pārāk daudz filmu un, ka daudzām filmām ir maz izredžu iekļūt festivālos lielās konkurences dēļ.
Ja tava filma nav iekļuvusi vismaz 10 festivālos, tas nozīmē, ka tu neesi to nekur sūtījis. Pasaulē ir pārāk daudz festivālu, lai ļautos atteikumu izmisumam.
Uz 15 000 filmu, kas apmēram tika saražotas 2007.gadā tai pašā gadā bija apmēram 4000 - 8000 filmu festivālu. Droši zinu, ka nav mazāk par 4000.
Kura katra mazpilsēta tagad lepojas ar savu filmu festivālu.
Diemžēl ne visi festivāli tiek uzskatīti par 'krutiem'. Tikai pieci festivāli skaitās visaugstākās klases:
Sundance Film Festival
Berlin International Film Festival
Toronto International Film Festival
International Venice Film Festival
The Cannes Film Festival
Kas nosaka festivāla klases augstumu? Izskatās, ka vairāki faktori: 1) festivāla vecums, 2) festivāla pamatlicēja slava, 3) festivāla spējas atklāt jaunas 'zvaigznes', 4) cik daudz slavenību apmeklē šo festivālu.
Jebkurš, kurš tikko pabeidzis filmu, to sūta uz vienu no šiem 5 festivāliem, un ignorē pārējos 3995 festivālus. Jo:
3. 'Tu neskaities režisors, ja tava filma nav bijusi Sandensā'
Urrā!! Pēc 20 darba gadiem un 12 īsfilmām esmu beidzot iekļuvusi Sandensā.
Ko nu?
Cerības, protams, lielas. Festivāla 10 dienās Parksitija ir piebāzta ar cilvēkiem, kuriem kaut kas vajadzīgs: režisori, kuri meklē producentus, operatori, kuri meklē projektus, komponisti, kuri meklē sadarbību. Visi drudžaini dibina kontaktus, mēģinot jau pirmajās sarunas minūtēs izzināt no saruna biedra - vai tu būsi man noderīgs? vai tu pazīsti man derīgus cilvēkus?
Jā, Sandensa ir derīgo izrakteņu zelta bedre. Bet ne viss ir atkarīgs no rakšanas prasmes, dažreiz vajadzīga arī veiksme.
Parksitija ir slēpotāju pilsēta. Bieži vien, festivālam tuvojoties beigām, var dzirdēt skandēšanu no neapmierinātu slēpotāju bariņiem: - Sundance, go home!
Protams, šie neapmierinātie ir tādi paši iebraucēji kā festivāla apmeklētāji, un viņi ir neapmierināti tādēļ, ka nav iespējams bez rindas tikt restorānā vai bārā, nav iespējams vienkārši pa ielu paiet - ielas desmitkārtīgi pārpildītas ar neprašām autobraucējiem un slīdošiem gājējiem.
Bet paši vietējie iedzīvotāji, ir ļoti apmierināti ar festivāla aktivitātēm - šais 10 festivāla dienās viņi spēj nopelnīt tik pat daudz, cik visā slēpošanas sezonā kopā. Kaut vai izīrējot savu dzīvokli (dzīvokļus viņi sauc 'condo', saīsinājums no 'condominium') uz 10 dienām par neiedomājamām cenām. Šīs cenas saspiež 20 festivāla apmeklētājus vienā 'condo', kas domāts tikai 5 cilvēkiem. Normāla Sandensas saruna:
- Ar ko dali gultu?
- Ar vienu skaņu dizaineri no "Ballast" filmas, viņš vārtās un kunkst visu nakti, neļauj man gulēt.
- Un cik cilvēku jums guļ uz grīdas?
- Tikai 5. Pagāšgad mums uz grīdas gulēja 8 cilvēki, nebija kur kāju spert. Vai jums kāds guļ vannā?
- Patriks mēģināja, bet vanna ir nestandarta izmēra un viņam sabeigta mugura pēc divām naktīm.
Lieki teikt, nekādas seksuālas orģijas nav iespējamas šādā šaurībā un cilvēku dažādībā. Varbūt tikai bagātniekiem, kuri noīrē kalnu villas, veicas saņemt Sandensas seksa dozu.
4. Zvaigžņu putekļi birst pa labi pa kreisi
Main street ir tā slavenā vieta, kur notiek Festivāla galvenās darbības. Pašā festivāla sākumā dažādas slavenības izbrauc cauri Main Street garā limo ar nomelnotiem stikliem. Gara spiedzošu pielūdzēju ķēde ar zibspuldžu aparātiem skrien šiem limo pakaļ.
Tas viss beidzas pirmdien no rīta. Zvaigznes nepanes šādu Parksitijas tuvību pārāk ilgi. Tikko zvaigznes prom, tā sākas normāls festivāls, ar filmu skatīšanos un biznesa pusdienām un vakariņām.
Es slavenības nepazīstu. Sandensā tikai divas reizes iznāca sadurties ar man vērtīgām slavenībām vaigu vaigā - slavenajā Sandensas režisoru brančā (branch - ēdienreize pulksten 11 no rīta - ne īsti brokastis, ne īsti pusdienas), kur Roberts Redfords teica garu uzrunu klātesošajiem, cildinot garo, grūto, necilo neatkarīgā kino veidotāja ceļu.
Tarantīno bija šai brančā, vienkāršs, viegli uzrunājams. Bet cik gan aizraujoša var būt šāda saruna:
- Es apbrīnoju jūsu darbu.
- Paldies. Nākamais!
Slavenības. Tās brauc uz Sandensu, lai tāpat kā vienkārši mirstīgie popularizētu savu jauno filmu. Lai gan Tarantīno bija tāpat vien - festivāla žūrijā. Bet Petija Smita ieradās Sandensā, lai popularizētu dokumentālo filmu "Patti Smith: Dream of Life". Mišels Gondrī - lai popularizētu savu jauno filmu "Be Kind rewind".
Un viņi sniedza koncertu.
Tas notika nelielā Sundance House hallītē, īpaši pielāgotā šim nolūkam. Intīma, neliela zālīte ar 100 - 120 skatītājiem. Alus par brīvu.
Pirmā uzstājās grupa "The Everyothers" (viņi sacerēja mūziku filmai "The Guitar"), 4 jaunekļi garām kājām, solists pārliecinoši kratīja matus mikrofona priekšā. Bet pēc 3 dziesmām tapa garlaicīgi. 15 minūšu instrumentu nomaiņa un franču režisors Mišels Gondrī ar savu vēl franciskāko komponistu Žanu-Mišelu Bernāru piesēda pie divām klavierēm un 1 bungu komplekta. Atklājās, ka vecās baumas par to, ka Mišels Gondrī diezgan labi pieprot bungu mākslu, ir tīrā patiesība. Kā pārsteigums - džezīgā nummura vidū iznāca Mos Def (viņš ir viens no galvenajiem aktieriem Gondrī jaunajā filmā, lai gan visi pazīst viņu kā reperi) un sāka dziedāt 30.gadu džeza dziesmiņas. Vārdus viņš lāga nezināja, tos lasīja no saņurcīta papīrīša. Tas viss bija ļoti maigi. Mos Def bija burvīgs un smaidīja kā sakautrējies eņģelis, bet kļuva garlaicīgi pēc 4 saldām dziesmiņām.
15 minūšu instrumentu nomaiņa. Trīs jauni slaidi buki un viens vecāks, kaulains sirms, bet joprojām rock'n'roll kungs, iznāca uz skatuves un uzskaņoja ģitāras. Nedaudz vēlāk uz skatuves ne īsti uznāca, ne uzkliboja pati Petija Smita - veca, nesmuka ragana nonēsātā žaketītē. Vienīgā atšķirība starp viņu un kādu iespējamu Parksitijas bezpajumtnieci bija Petijas Smitas tīrie, garie, skaistie mati - tik tīrus neviena bezpajumtniece savus matus nekad nevar dabūt.
Jēzu, mēs visi vienlaicīgi nodomājām, tik veciem cilvēkiem vajadzētu aizliegt pārvietoties pa ielām, viņi mums uzdzen aukstus drebuļus. Ko pasākuma organizētāji domā - viņa tak teju sabruks no vecuma nastas!!
Un tad vecā ragana sāka dziedāt. Pilnīgi neiedomājama pārvērtība - no tikko grūstoša ķermeņa izlēca jauna sprigana būtne un paņēma mūs visus savā varā bez jebkādas acīmredzamas piepūles. Petija Smita bija pati skaistākā, varenākā, iekārojamākā sieviete visā šai telpā. Nekas nespēja viņai līdzināties. Man priekšā sēdošais jaunais vīrietis trīcēja, likās, viņam teju iestāsies Galējā Garīgā Atklāsme vai Slēptais Orgasms.
Tik dāsnu, gudru uzstāšanos laikam vēl nebiju piedzīvojusi. Katrai dziesmai bija sava īpaša vieta, un Petija Smita cēla mūsu noskaņu ar katru dziesmu arvien augstāk, līdz "Because the Night" mēs visi pielēcām kājās un aurojām vienbalsīgi līdzi, jo citādi vairs nebija iespējams.
Pēc šādas vienbalsības Petija Smita mums sirsnīgi ieteica balsot 2008.gada vēlēšanās un nodziedāja "People Have the Power". Lai mums neiemestos krampji kunģī no pāragras sķiršanās, viņa nodziedāja vēl divas dziesmas un pazuda no skatuves.
Kas gan vēl var līdzināties Petijai Smitai? Ne alus, ne vīns, ne Mos Def...
5. Īsfilmu bizness
Lielfilmas (pilnmetrāžas spēlfilmas) dzīvo atsevišķu dzīvi Sandensā. Man par šo dzīvi nav nekas zināms.
Īsfilmas tiek salipinātas kopā, kādas 10-12 vienā programmā, un tad nu šie 10-12 režisori riņķo viens gar otru, biedriski apvaicājoties laiku pa laikam:
- Nu, kā iet? Vai kāds ieinteresēts nopirkt tavu filmu?
Lielākoties cilvēki, kas ir ieinteresēti īsfilmās, ir saitu (mājas lapu) īpašnieki vai pārstāvji, kuri meklē 'content' (saturu) savām mājas lapām. Visbiežāk viņi grib visas tiesības uz filmu, neko nedodot pretī. Mājas lapām jau nav nekādi lielie ienākumi. Ja tās nav pareizi noorganizētas, tās arī nedarbojas kā tavas filmas popularizācijas platforma. Visas manas filmas, kas nokļuvušas kādās mājas lapās vienkārši tup tur un rūsē.
Es biju ļoti cerējusi uz "Teat Beat of Sex" biznesa iespējām. Sundance Film festival uzaicināja manu filmu piedalīties Sundance Online projektā, uzreiz trīs atzītas platformas iekļautu manu filmu viņu biznesa modelī - iTunes, Xbox un Netflix. $1.99 per download.
Burvīgi!
Diemžēl, drīz pēc festivāla sākuma iTunes atteicās no manas filmas - nevarot neko rādīt par seksu. Vardarbība esot daudz labāka.
iTunes atteicās arī no vēl vienas īsfilmas - "Washington is Hollywood for Ugly People" - esot pārāk vērsta pret prezidentu Bušu.
Te nu ir mūsu slavenā vārda brīvība...
Skatītāju sajūsma par "Teat beat of Sex", protams, bija glaimojoša. Bija patīkami autobusā saņemt komentārus no vienkāršiem cilvēkiem, kuriem patika mana filma.
Gadījās arī šādi tādi piedāvājumi, bet es tos neņēmu nopietni, līdz cilvēki runā, pamatojot vārdus ar čekiem. Tirgus iespējas šai filmai vēl nav izsmeltas, tas ir tikai sākums.
Konkrēti, ko es guvu, bija jaunas iespējas jauniem projektiem. Jauni kontakti, ar aktieriem, komponistiem, producentiem. Kompānijas, kuras varētu mani noalgot potenciāliem animācijas darbiem un nedarbiem.
Mana dzīve nesākas un nebeidzas ar Sandensas festivālu - es turpināšu strādāt neatkarīgi no tā vai manas filmas tiks paņemtas šai prestižajā festivālā, vai nē. Bet iekļūšana šai festivālā dod svaru tavam vārdam. Un lielāka uzmanība tiek pievērsta tavai filmai...
Un jā, mana filma ir 'cutting edge', ja tas kādu interesē...
Starp citu, auju kājas uz Berlīnes Starptautisko Filmu Festivālu.
Izrādās, arī viņiem tur patīk 'cutting edge'. Dzirdēju, ka Petija Smita tur arī būšot...
Video autors: Juan Pablo Zaramella
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
