Lū Rīds - no elektrošoka līdz Endijam Vorholam

Attīstībā tikai nedaudz atpalikdams no Volfganga Amadeja Mocarta, mazais Lūiss jau astoņu gadu vecumā prata spēlēt klavieres un 14 gados nodibināja savu pirmo skolas grupu "The Shades". Vismaz nosaukumā ietverot dzīves ēnas puses, jaunieši tomēr spēlēja tolaik populārajā doo-wop stilā, kurā tāpat kā hiphopā būtība jau ir izteikta pašā žanra nosaukumā.

Tomēr grozot radiostaciju podziņu, Rīds saklausīja jaunas un nebijušas skaņas - tobrīd lēni, bet neatgriezeniski Amerikā dzima rokenrols. Vēlāk Rīds to atcerēsies vienā no savam populārākajām dziesmām ar lakonisko nosaukumu "Rock and Roll" un kodolīgu frāzi "rokenrols izglāba dzīvi" ("life was saved by rock and roll").

Varbūt, ka vecāki ar jauno censoni būtu lepojušies, bet viņu prātus sāka nomākt dēla dīvainā uzvedība, kad 17 gadu vecumā viņš sāka izrādīt manāmi homoseksuālas tendences. Puritāniskā bagāto ļaužu rajonā tā nebija ierasts, tāpēc ātri vien viņš tika nosūtīts uz psihiatrisko slimnīcu, kur vairākas nedēļas tika ārstēts ar elektrokonvulsīvo terapiju jeb elektrošoku un pamatīgām medikamentu devām.

Ārstēšanās laikus Rīds atceras šādi: "Ārsti ap kaklu tev apliek kaut kādu verķi, lai tu nevarētu norīt mēli, un pie galvas pieliek elektrodus. Slimnīca to iesaka, lai mazinātu homoseksuālās izjūtas. Efekts ir tāds, ka tu zaudē atmiņu un kļūsti par dārzeni." Savu naidu Rīds vēlāk izpauda arī dziesmā "Kill Your Sons" no 1974. gada albuma "Sally Can't Dance". Jāpiebilst, ka gandrīz visas Rīda dziesmas ir "par dzīvi" - saviem pārdzīvojumiem, pieredzi, izjūtām un draugiem.

Kopš tā brīža Rīds ilgu laiku ar vecākiem neuzturēja nekādus sakarus, turklāt neatgriezeniski sāka ienīst liekulīgo un snobisko amerikāņu sabiedrību. Lai nebūtu tāds kā "viņi", Rīds sāka pievērsties narkotikām. Jau pirmo reizi iešļircējot heroīnu, viņš komplektā saņēma arī vīrusa hepatītu - izrādījās, ka kāda nēģera aizdotā adata nebija sterila. Tiesa, pateicoties šiem faktoriem, Rīdam izdevās izvairīties no dienesta Vjetnamā.

Rīds iestājās Sirakūzas universitātē (vēlāk ieguva maģistra grādu literatūrā) un turpināja darīt to, ko prata vislabāk - sacerēt lipīgas saldsērīgas dziesmiņas, tikai tagad jau oficiāli noformējies darbā "Pikwick Records". 1965. gadā sacerētā dziesma "The Ostrich" šķita tik interesanta, ka kompānija gribēja to ierakstīt, bet nebija pavadošās grupas, tādēļ sākās drudžaina muzikantu meklēšana.

"Ostrich" skanēja ļoti savdabīgi, jo visas ģitāras stīgas bija noskaņojis uz vienas nots. Šo tā saukto dūkoņas efektu savā avangarda mūzikā izmantoja arī kāds velsietis vārdā Džons Keils. Kad Keils izdzirdēja šo dziesmu, viņu partnerība varēja sākties. Arī Rīdam patika Keils, kurš spēlēja elektrisko čellu un savos muzikālajos priekšnesumos izmantoja cirvi.

Kopā ar Keilu un domubiedriem 1965. gadā Rīds dibināja grupu "The Primitives", ko drīz vien pārdēvēja par "The Warlocks", tad par "The Falling Spikes", tad par "The Velvet Underground". Pēdējās nosaukums radies no pornogrāfiskas grāmatiņas, ko grupas dalībnieki atrada uz ielas. Maikla Lī 1963. gadā izdotā grāmata vēsta par dažādām seksuālajām parafīlijām, kas jaunajiem puišiem ļoti gāja pie sirds. Savu pirmo demo ierakstu Keils Anglijā iedeva Mariannai Feitfulai, cerot, ka viņa to tālāk nodos pašam Mikam Džegeram, bet jaunā skaistule acīmredzot bija aizņemta ar ko citu.

Pirmā oficiālā "Velvet Underground" uzstāšanās notika Lāčplēša dienā - 1965. gada 11. novembrī. Tas bija laiks, kad puķu bērni tikai lēnām sāka audzēt matus un piemērīt ķļošenes. Bītli pamazām sāka kļūt nopietni, bet muzikālās agresijas virsotnes bija "Rolling Stones" dziesma "Satisfaction" un Barija Makgvaira pret Vjetnamas karu vērstā "Eve of Destruction".

Bet ko gan tajā vakarā ieraudzīja kluba apmeklētāji? Ierasto glīti ķemmēto mīlas balāžu izpildītāju vietā uzstājās melnās ādās tērpti drūmi mūziķi, kas spēlēja apdullinošu, disharmonisku dārdoņu. Basģitāras vietā čells, bet bundziniece spēlē, kājās stāvot. Morīna Takere, iespējams, bija pirmā meitene bundziniece rokmūzikas vēsturē, un, it kā ar to vēl būtu par maz, viņa spēlēja nevis ar vālītēm, bet āmuriņiem, turklāt basa bungas bija nogāztas zemē.

Tomēr velvetu menedžeris spēja pierunāt dažu klubu īpašniekus ļaut nepazīstamajai grupai uzstāties savos klubos. Reiz Grīnvičvilidžas "Cafe Bizarre" īpašnieks, izdzirdējis pirmās notis, draudēja, ka izmetīs muzikantus no kluba, ja viņi nespēlēs dzīvespriecīgāku mūziku, bet mūsu varoņiem tas tik vien bija vajadzīgs. Viņi ar īpašu centību nospēlēja vienu no savām griezīgākajām kompozīcijām "Black Angel's Death Song", par ko, protams, tika izsviesti no kluba gandrīz kā Džims Morisons no Eda Sallivana šova.

Reiz jaunos censoņus šādā uzstāšanās brīdī pamanīja daudzfunkcionālais mākslinieks Endijs Vorhols. Jā, jā, tas pats Vorhols, kura "Campbell" zupas kārbas pirms dažiem gadiem bija atceļojušas uz Rīgu, un tas pats Vorhols, kura popularizētā Če Gevaras bilde ir uzdrukāta uz krekliņa, kas jums šobrīd mugurā. Un patiesībā tieši ar to arī īstā "Velvet Underground" vēsture var sākties.

* Lai skeptiķi un pedanti man piedod neprecizitātes stāstā par Rīda un Keila satikšanos un, iespējams, šo notikumu romantizēšanu, taču, kā jau pienākas leģendārai grupai, ir zināmas ļoti daudzas oficiālās versijas. Turklāt katrs aculiecinieks ir gribējis savas 15 slavas minūtes - arī tas cilvēks, kurš it kā esot pazaudējis tieši to pornogrāfisko grāmatiņu, kuru vēlāk atrada Rīds ar Keilu.