Nē. Man jāteic, ka Dzejas dienas man dalās divos posmos – kad es dzēru un kad es nedzēru. Kad padomju laikos varēja par brīvu piedzerties, viesojoties kaut kur rajonos, tad tām bija viena nozīme. Kad bija jāpiedalās skaidrā, bija kaut kādi citi iespaidi. Visā visumā Dzejas dienas man īsti nepatīk. Nevis tāpēc, ka es apšaubu vai noliedzu to objektīvo nozīmi, bet personiski man Dzejas dienas izsauc mazvērtības kompleksu. Šobrīd man vairs nepatīk lasīt dzejoļus, ja nav uzrakstīti jauni. Bet tas ir otršķirīgs iemesls. Pamatā ir tas, ka daudzu gadu gaitā Dzejas dienās es vienmēr izjutu mazvērtības kompleksu. Kad es braucu kaut kur uzstāties, tad vienmēr citi dzejnieki bija daudz populārāki. Es nezinu, kāpēc, bet esmu vienmēr bijis ļoti nepopulārs dzejnieks. Tā bija nepatīkama sajūta, zināms pazemojums un, galvenais, mazvērtības komplekss, kurš man ir ļoti spēcīgi izteikts, pateicoties 2. vidusskolas skolotājiem, kas man to iedzina. Es atceros, ka kaut kur, ja nemaldos, Saldus rajonā mēs ieradāmies kādi desmit dzejnieki. Bija pateikts, ka, lūk, ciemiem būs iespēja pašiem izvēlēties, kurus paņemt. Tā kā līgavas vai vergus, ko izsola. Paņēma citus dzejniekus, un es paliku kaut kur uz vietas Saldū. Pēc pārpalikuma principa, neviens mani negribēja pirkt.
Tātad spilgtākās atmiņas par Dzejas dienām ir vairāk negatīvas?
Jā, jā. Kad es dzēru, tad man parasti izraisījās konflikti. Dzērumā mans raksturs radikāli mainījās un bojājās, es kļuvu agresīvs, rupjš un tā tālāk. Tas arī vairo tādu vainas apziņu. Visiem vietējiem priekšniekiem braucu virsū. Es visu laiku biju kaut kāds ārmalnieks, ārpusnieks. Bet tā nav apzināta izvēle, tā ir tā saucamā talanta īpatnība. Arī dzejā es esmu visu mūžu tāds bijis. Ja varbūt tagad es esmu vairāk daudzināts, tad, man liekas, iemesls ir arī tas, ka mana un arī vecākā paaudze ir gandrīz visa nomirusi. Cilvēkiem vajag kaut kādus dzejas patriarhus, un tīri mehāniski tad es tieku starp tiem patriarhiem - kā Uldis Bērziņš vai Knuts Skujenieks. Tagad spēcīgākā dzejnieku grupa ir vecumā no 40 līdz 50. Tā ir visdaudzskaitlīgākā, tur ir visvairāk spēcīgu dzejnieku. Citās paaudzēs arī ir, bet to ir maz, ieskaitot manu paaudzi, kuriem ir 60 gadu un mazliet pāri. Ir maz kas palicis. Es domāju tos, kuri aktīvi raksta, darbojas literatūrā.
Kā vērtējat jaunos dzejniekus, kas šobrīd cenšas sevi parādīt un pierādīt?
Es rediģēju ļoti daudzas pirmās grāmatas. Piemēram, no grāmatām, kuras ir izvirzītas Dzejas dienu balvai, es esmu rediģējis Žebera, Agneses Krivades, Ingmāras Balodes un Ingas Gailes grāmatu. Kopā puse no latviešvalodīgajiem dzejniekiem. Un tā tas ir apmēram katru gadu. Tāpēc es ļoti labi pazīstu jaunos, lasu un interesējos. Man liekas – tā kā latviešiem dzeja tradicionāli vienmēr bijusi spēcīgāka par prozu un laikam arī būs, tad šie talanti rodas. Dzejā, kā jebkurā mākslā, visu nosaka tikai talants, protams. Un tas talants vai nu ir vai nav. Talantīgi cilvēki ir arī starp tiem, kuriem ir ap 20. Dzejnieki, līdzīgi baletdejotājiem, bieži vien ātri apklust. Turklāt redzam arī šo likumsakarību, ka viņi ātri nomirst. Vai tas būtu Ojārs Vācietis vai Juris Kunnos, arī mans klasesbiedrs Pēteris Zirnītis vai Jānis Baltvilks. Dzejniekam tiešām ir grūti. Pirmkārt, kā saka Josifs Brodskis, jebkurš dzejnieks jau ir nenormāla parādība, jo kurš normāls cilvēks runā un domā dzejā? Dzejnieks, kā jebkurš mākslinieks, dzīvo divās pasaulēs – reālajā un vizionārajā, iedomu pasaulē. Atšķirībā no prozas autoriem, dzejnieki pēc 60 gadiem vispār gandrīz neviens nav rakstījis kaut ko pieklājīgu, konkurētspējīgu. Tāpēc jebkuru brīdi tas var pārtrūkt, un man tā sajūta ir. Parasti jau dzejnieki līdz maniem gadiem nenodzīvo vai arī apklust, vai raksta daudz vājāk.
Jaunajiem dzejniekiem gribu teikt, ka darbs top radīšanas procesa gaitā. Un, ja šis darbs nav negaidīts pašam māksliniekam, tas nebūs negaidīts un pārsteidzošs arī lasītājam. Tāpēc nevajag aizrauties ar koncepciju, bet apgūt dzejas mākslu, kura ir ļoti grūta. Un negulēt, jo jaunības gadi ir labākie gadi dzejai.
Vai mūsdienu cilvēkam, kurš savas dienas pavada birojā un ir ieslīdzis naudas pelnīšanas rutīnā, ir nepieciešama dzeja?
Kā lai es to zinu?! Pirmkārt, tradicionāli dzeju un mākslu vispār radīja vīrieši, bet patērēja sievietes, lasītājas arī bija pamatā sievietes. Tas bija senāk, tagad tas ir vairāk izlīdzinājies.
Starp citu, pirms pāris gadiem man viena skolotāja teica, vai es esmu ievērojis, ka Dzejas dienās klausītāju vidū nav literatūras skolotāju. Un tik tiešām, mani ļoti interesē, ko literatūras skolotāji dara, ka viņi neklausās Dzejas dienas, neklausās dzejniekus! Un, kad es sastopu ļoti daudzinātus, sakarīgus literatūras skolotājus, viņi saka: "Man nav laika, man jāpilda papīri, tāpēc mūsdienu dzejai es nevaru izsekot." Birojā – tie ir cilvēki, kuriem tā nav profesija, kuriem par to nemaksā algu un to nepaaugstina nepārtraukti. Par ko skolotājiem maksā algu? Viņi var izaudzināt lasītāju. Viņi nevar iemācīt rakstīt, bet mīlēt literatūru viņi var iemācīt! Vismaz rosināt, lai saprastu, kas ir dzeja. Daudzi skolotāji nezina, kas tas vispār ir. Domā, ka tie ir smuki vārdi. Es esmu strādājis divus gadus par literāro konsultantu Rakstnieku savienībā. Esmu konsultējis daudzus skolotājus, kuri raksta un kuri nekā nesajēdz vispār, kas ir dzeja, pasniedzot literatūru. Tas tā vienmēr ir bijis. Labs pedagogs, protams, ir ārkārtīgi rets talants. Man tiešām gribētos uzdot literatūras skolotājiem uzdot šo jautājumu: "Kāpēc viņi nepiedalās dzejas pasākumos?" Tur es redzu visādas sejas, bet neredzu skolotājus. Tas ir svarīgākais. Jo ko vispār var iemācīt, kam tās skolas ir vajadzīgas? Man skolā, piemēram, arī neiemācīja mīlestību uz dzeju, uz literatūru. Man bija stulba literatūras skolotāja - otrajā videnē piecdesmitajos gados.
Kas jums pašam šogad ir aktuālākais, runājot par dzeju?
Patlaban es atdzejoju Šveices itāļu dzejnieku Džilberto Izellu, kurš ir Šveices PEN kluba viceprezidents. Savukārt viņš atdzejo manu dzeju. Grāmata tiks prezentēta gan Lugano, gan Rīgā. Tā būs neliela – kādi 20 dzejoļi, varbūt mazliet vairāk. Viņš ir tāds hermētisks dzejnieks, tāpēc man viņš patīk. Jā, un galvenais vēl pašam uzrakstīt kaut ko.
Kuri pasākumi šī gada Dzejas dienās jums šķiet saistošākie?
Ar 3. septembri divus mēnešus dzīvošu un strādāšu Jaunpiebalgā, Jāņaskolā, un nebūšu Rīgā. Bet es gribētu būt Kunnos grāmatas prezentācijā. Kunnos bija man liels draugs, un es viņu ļoti mīlu kā dzejnieku. Viņš ir ļoti liels un nepietiekami iepazīts dzejnieks. Cik noprotu, tā būs laba grāmata ar monogrāfisku apceri.
Kā vērtējat pēdējo gadu tendenci dzeju sapludināt ar citām mākslām?
Kā propaganda un hepenings tas ir labs, bet problēma ir tā, ka dzeja ir, iespējams, visgrūtākā no mākslām. Dzejas sapratēji ir rēķināmi simtos, ne tūkstošos. Dzeja ir pašpietiekama. Dzeja ir jālasa pati par sevi. Tāpēc man nepatīk ilustrācijas, jo, kā zināms, tās ēd nost jebkuru tekstu, pat prozas grāmatu ilustrācijas. Galu galā vārds radīja šo pasauli. Pasaule iesākumā bija vārds, caur vārdu ir šī pasaule radīta. Valoda un vārds ir pārāk nozīmīgs, tas ir visa pamats. To nevajag paspilgtināt ne ar mūziku, ne ar bildēm, ne ar dažādām performancēm. Vārds ir ārkārtīgi spēcīga un varena lieta, un dzejas māksla vienmēr ir bijusi pietiekami ekskluzīva, nesaprasta un elitāra. Tāpēc ir diezgan normāli, ka sapratēju ir maz. Bet katrā laikā ir savs stils. Postmodernais, kas iet uz spēli, uz performanci, ir šī laikmeta stilistika. Es esmu piedzīvojis hipiju laiku, tas viss ir man ļoti tuvs. Man tas patīk, bet parasti daudzi uz to centrējas kā uz galaproduktu – ka tas ir forši un ka tas ir kaut kas augstāks par vienkārši dzeju. To es gribu akcentēt. Galvenais tomēr, lai teksts būtu kvalitatīvs. Tāpat kā Dzejas dienas – man patīk, bet viss tomēr jāskatās zināmā hierarhijā, kura, protams, ir nojaukta un sajaukta, taču man tā pastāv. Es piederu nevis pie postmodernistu, bet modernistu paaudzes. Esmu izauklēts modernisma laikos, kad ticēja Absolūtam, vienalga kādam. Hipiji jau arī visā nopietnībā ticēja spējai pārveidot pasauli un apziņu. Tāpat es arī ticēju, ka caur mākslu var pārveidot cilvēka apziņu un caur šo apziņu pārveidot pasauli.
Un tagad vairs neticat, ka ar mākslu varat mainīt pasauli?
Nē, māksla nespēj mainīt ne pašu mākslinieku, ne pasauli.
Tādā gadījumā - vai mākslai ir kāds mērķis?
Es esmu tīrās mākslas piekritējs. Mērķis ir, bet tas nav definējams. Es domāju, ka māksla ir ārkārtīgi nozīmīga, bet es nedomāju, ka māksla var kalpot, teiksim, morālei, kādai ideoloģijai un tā tālāk. Mākslas produkts ir estētisks produkts, nevis reliģisks, ētisks vai sociāls. Mākslas definīcijas mainās. Man patlaban vislabāk patīk dzejas definīcija, ko es dzirdēju no slavena retoromāņu dzejnieka Paolo Džīras. Viņš teica, ka dzejā cilvēks izpauž tās emocijas, kuras viņam nenoder, ir liekas ikdienas dzīvē. Protams, bieži vien māksla kalpo kaut kādiem utilitāriem uzdevumiem, bet reti iznāk kas paliekošs. Dzeja ir estētiska vērtība, un tā jāvērtē estētiskās kategorijās.
Vai Dzejas dienas ir dzīvotspējīga tradīcija arī nākotnē?
Kāpēc ne? Interese par dzeju un rakstīšanu taču neapsīkst. Vienmēr būs nedaudzi spilgti, apdāvināti dzejnieki, kuri arī vienlaicīgi būs populāri. Būs arī tādi, kas ir nepopulāri. Kāpēc tas tā, es nezinu. Tā ir talanta savdabība. Talants ir iedzimts, un talanta īpatnība ir iedzimta. To var tikai izkopt, nevis palielināt vai modificēt. Un, ja tiks rakstīta dzeja, tad būs arī lasītāji.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
