Ilmārs Zvirgzds. Fotogrāfija kā kaltēta varde, laika laupīšana un realitātes tulkojums

Lai gan ikdienā Ilmārs Zvirgzds ir arī lektors - speciālists senebreju literatūras jautājumos Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē -, vispār viņš cenšas reliģiskas dabas jautājumus neskart. Apgalvo, ka cilvēks ir pretrunu pilns, un pats šķiet vislabākā ilustrācija teiktajam. "Foto Kvartāla" lasītājiem Ilmārs piedāvā ieskatu fotogrāfiju sērijā, kas tapušas ar camera obscura jeb adatacs kameru (pinhole camera, angļu val.) - fotokameru bez objektīva (tumša kaste, kam vienā sienā neliels caurums, pretējā - gaismjutīgs materiāls, uz kura projicējas apvērsts āra ainas attēls).

Laura Elcere: Kāpēc tu izdomāji, ka bildes kādam jāparāda?

Ilmārs Zvirgzds: Nav jau pirmā reize. Ir tāda avīze "Neatkarīgā", kādreiz tur kaut ko fotografēju. "Rīgas Laikā" reizēm ir tādas situācijas, kad es gan intervēju, gan fotografēju. Tad ir tā: "Sēdi, es te mazliet pastaigāšu, bet tu nepievērs uzmanību." Kāpēc tieši šīs bildes gribu parādīt? Nu, jo jāparāda ir kādam. Tam nav tādas īpašas argumentācijas.

Vai tu kādreiz fotografē tāpat vien, pats priekš sevis?

Es ākstos ar kolāžām, kompozīcijām un tamlīdzīgi. Safočēju daudz ko, kas vēlāk tiek aplīmēts un apzīmēts. Iemūžinu daudz ko, ko neviens neredzēs.

Kas tevi fotogrāfijā tā saistīja, ka sāki ar to nodarboties?

Sāku fotografēt jau bērnībā. Mans vectēvs bija fotogrāfs. Un padomju laikā, kad es augu, visi fotografēja. Visur bija fotopulciņi, un tā bija izplatīta lieta, ka mājās taisīja bildes un darbojās ar palielinātāju.

Tu arī apmeklēji tādu pulciņu?

Jā. Es pat neatceros, kur tas bija un pie kā, bet tad, kad izaugu lielāks, prasīju mammai: kāpēc jūs man Ļubiteļ (nu, to primitīvāko kameru, kas bija citiem) nepirkāt? Nu, klausies, viņa atbildēja, tu ar mūsējo FED varēji bildēt, tas taču labāks. Bet tāpēc man vēl vairāk iepatikās darboties tieši ar plato filmu.

Kāpēc pinhole?

Kaut kad bērnībā, krievu žurnālā "Nauka i žizņ" es biju izlasījis, ka tā var - fotografēt ar sērkociņu kastīti. Ideja tāda: tu ieej tumsā, nogriez no filmiņas vienu kadru un ieliec sērkociņu kastītē tā, lai viņš smuki ieķīlējas, aiztaisi ciet, aptin ar leikoplastu maliņas, vidū uztaisi caurumiņu ar adatu un aizlīmē ar izolācijas lentu. To kastīti kaut kur noliek, noņem izolācijas lentu, pagaida vienu minūti un tad to visu iebāž palielinātājā. Man par lielu izbrīnu bilde arī iznāca. Draugiem pēc tam stāstīju, bet neviens īsti negribēja ticēt, ka tā var izdarīt, lai gan tehniski ir tik saprotams, kā attēls pa to caurumu veidojas! Ir dažādas formulas un kritēriji, cik caurumam jābūt apaļam, cik lielam. Tie, kas tiecas pēc perfekcijas, vai nu sarunā, vai nopērk tādas plāksnītes, kurās ieurbj ar lāzerurbi. Tad, manuprāt, tā perfekcija iznāk pārāk liela, tāpēc es caurumu pats parasti izdedzinu ar sakarsētu adatu kādā plānā materiālā. Cauruma maliņa ir robaina, līdz ar to gaisma laužas un rada visādus poētiskus efektus. Bet pat līdz šim brīdim daudzi negrib ticēt, ka tā var. Nesen biju izbraucis vīkendā uz Kuldīgu. Darbojos ar pinhole, pēc tam aizgāju kaut kur uzēst. Vecis ieraudzīja, ka tur tas viss pie statīva pieskrūvēts mētājās, un ārkārtīgi ieinteresēts jautāja: "Kas tas tāds? Kāds objektīvs?" Atbildēju, ka nav nekāda objektīva, bet šis apvainojās: "Ko jūs tur runājat?" - "Nu, nav objektīva. Tur ir maza plāksnīte, kurā ir caurumiņš." - "Idiots! Tev galvā ir caurumiņš! Es ar tevi kā ar cilvēku, bet tu..." Šķīrās vecis no manis visai nelaipni, lai gan es nebiju ne augstprātīgs, ne kā. "Fotogrāfs? Es pats esmu fočējis kāzas. Tu man te nefleitē!"

Ir sanācis arī tā, ka rajonā, kur dzīvoju, uzstādu kameru, uzrodas dzērājs un saka: "Sfotkai meņa!" (Nobildē mani!, krievu val.) Man filma ir ielikta vienā vecā "ļubiķeļā", tāpēc ka kastīte ir gatava un viegli pārtīt. Viņš nostājas, es kaut ko it kā nospiežu, un - "Paldies!" Protams, ka kadrā viņš neparādās, jo ekspozīcijas laiks ir pusotra minūte. Pats komiskākais ir tas, ka tas kungs man ir attāls kaimiņš un pēc kāda laika sāk diedelēt bildes. Tad es viņu pa logu nobildēju ar digitālo ziepjutrauku un uztaisīju viņam tādu melnbaltu bildi.

Vai fotogrāfiju var uztvert kā tulkojumu no objektīvās realitātes?

Tas ir ļoti skaisti teikts, jo būtībā fotogrāfija, pat dokumentālā, ir kaut kas vairāk nekā fiksēts laiks, telpa un bilde. Tāpēc, ka objektīvā realitāte ir visu laiku mainīga un fotogrāfs ir tas, kurš izvēlas. Žurnālistikā, kad dragā tā kā ar ieroci, tu vari atstāt cilvēku bildē ar pavērtu muti un visi par viņu smiesies, lai gan nākamajā kadrā viņš būtu pavisam "normāls". Tā ka fotogrāfija ir par to, kā tu to iztulko. Vai arī ietulko cilvēku kaut kāda raksta kontekstā, kā es to daru.

Tu fotogrāfē tikai melnbaltu?

Pārsvarā. Arī ar filmu. Bet man ir daudz krāsainu bilžu pašam priekš sevis. Iedomājos, ka aizeju tepat uz ostu ar parastu kameru un sabildēju bildes, parastas tūristu fotogrāfijas. Ja es tās uztaisu melnbaltas, tad jau kaut ko esmu gribējis pateikt. Pats nezinu, ko, bet vienādiņ tas atstāj citādu efektu. Melnbalto, kas notiek ar filmu, fotografēju, jo man patīk tas process, kā es to attīstu un tamlīdzīgi, kaut gan spārniņi jau ir apcirsti. Ieskenēju attīstīto filmu un neko daudz pēc tam neķīmiķoju. Līdz ar to tā fotogrāfija nav viens vienīgs unikāls eksemplārs. Vēl pinhole zīmīga ar to, ka tā visas lietas uzstāda vienādā asumā, pareizāk sakot, neasumā. Un arī tas, kā tas caurumiņš "redz", ir pavisam citādi - objekti atrodas vienādā attālumā. Tas daudz vairāk līdzinās tam, kā redz cilvēka acs. Nu, ja es, piemēram, skatos uz to sienu, nefokusējoties ne uz tām margām, ne uz to tālāko sienu, tad tas viss ir... Man tas ir daudzmaz vienāds.

Tu taču izvēlies, uz ko tu uzstādīsi asumu?

Pinhole jau nav asuma.

Bet acs tomēr izvēlas.

Es varu arī vienkārši - kā es redzu, tā arī skatīties uz to sienu.

Ja? Es gan tā nevaru izdarīt.

Man ir tā, ka viss daudzmaz līdzīgā asumā. (Smejas.) Varbūt jāiet pie ārsta.

Kāds būtu jautājums, ko tu sev uzdotu intervijā par fotogrāfiju?

Man patīk bildēt, neuzdodot nekādus jautājumus. Ar pinhole tu arī nezini, kas precīzi nonāks kadrā. Es gan esmu pacenties, lai zinātu, bet klasiskā variantā nav iespējas paskatīties. Apnika krāmēties pa tukšo. Tu izdari vienu kadru, atnāc mājās un secini, ka tajā iekļuvušas divas sliedes, bet, teiksim, tā māja ar jumtu - ne. No tā var taisīt baigo mākslu, bet es tās sliedes tā īsti negribēju, lai gan tās tur bija. Tagad jau populāra kļūst lomogrāfija11, kad bildē visu pēc kārtas, bet tā es it kā negribu.

Tādā nozīmē, kā tu saki, lomogrāfija jau sen ir populāra, tikai tagad arī Latvijā parādījies lomo aparāts.

Īstais lomo tagad ir dārgs, bet ideja bija, lai būtu lēti. Pirmie lomogrāfi tos aparātus sapirkās par sīceni.

Vai nav šobrīd tāpat, kā tu reiz citā intervijā izteicies par reliģijām - ka būtu laiks radīt kādu jaunu novirzienu?

Neatceros, kas to formulēja. Fotogrāfiju skaits nepārtraukti pieaug, bet to lietu, uz ko vērts skatīties, skaits paliek diezgan nemainīgs visos laikos. To gan nav iespējams pārbaudīt. Un galu galā tās tehnikas jau ir tikai līdzeklis, lai panāktu kaut kādu bildi. Es galīgi neesmu fotoaparātu fetišists. Bildēju ar visu ko, sākot ar "Pringles" čipsu paku un beidzot ar "Canon D5".

Kā tu izvēlies, ko iemūžināt ar camera obscura?

Ir vairākas stratēģijas, kā izvēlēties. Es daudz blandos pa pilsētu. Ar riteni pārsvarā. Un šad tad dodos tādos medību braucienos ar nolūku kaut ko nobildēt, bet ko - es īsti nezinu. Ir tāda lapa www.bradajumi.lv, bet pie mums jau ir maz pamestu industriālu objektu.

Tātad tu esi pamesto telpu mīļotājs?

Tikai runājot par pinhole. Tur kustīgi objekti nemaz nepagūst iekļūt. Es varu bildēt Stacijas laukumu dienas vidū, un tas būs tukšs.

Var būt tev vienkārši riebjas cilvēki?

Nē. Ne tik ļoti. Kad es fotografēju cilvēkus, tas parasti ir darbam. Tātad cilvēkus es vēl droši vien pagūšu pafotografēt.

Ko īpašu fotografējot esi atklājis?

To, ka labākās bildes ir vienreizīgas. Tieši ar primitīvu tehnoloģiju iegūti attēli ir tie, kuriem piemīt neatkārtojamības izjūta. Kaut kāda romantika. Lai cik tas naivi skanētu - man šķiet, jo primitīvāka tehnoloģija, jo lielāks svaigums.

Vai tas nav sentiments?

Nē. To tiešām var izdarīt vai neizdarīt tikai vienu reizi. Kā mēs runājām iepriekš - par fotogrāfiju kā tulkojumu. Tajā unikālajā leņķī un laikā podziņu var nospiest tikai vienreiz. Daudzas kolekcijas un mākslinieki, kas fotografējuši ielas, iegūst milzīgu nozīmi tikai tagad, kad viņi jau sen ir beigti. Pazīstu cilvēkus, kas meklē vecus privātus albumus, kas izsviesti. Tajos ir tāds negribēts dokumentālisms, nesamākslots un bez jebkādām mākslinieciskām pretenzijām. Pagājušonedēļ, piemēram, mēs te sēdējām ar draugu, pie blakus galdiņa divas meitenes viena otru nepārtraukti fotografēja tā un šitā, un no otras puses. Mēs runājām, ka bildēs noteikti iekļūst arī tā mašīna aizmugurē un viss kafejnīcas iekārtojums. Pēc daudziem gadiem, kad viņas vairs nebūs nekādas draudzenes, varbūt pat tieši pretēji, varēs skatīties - jā, tur bija tā.

Vai fotografēt var ikviens?

Jā. Pat akls cilvēks.

Vai, tavuprāt, šāda fotogrāfija ir vērtīga?

Kāda nu kuram tā vērtība šķiet. Tīri tehniski - protams, ka nospiest pogu var ikviens. Ja tas nešķiet vērtīgi - atgriežamies pie albumiem. Neatceros, kurš no viedajiem to ir teicis (lai gan tur jau nekādu viedumu nevajag, tas tāpat ir skaidrs), ka no šī laika paliks daudz mazāk albumu. Nokārsies cietais disks, un pēdējie astoņi gadi - tutū. Tā būs. Un, ja tā filosofiski aizdomājas, tad kas tur paliks? Vai paliks tās gribētākās bildes?

Vai to, ko tu ieraugi dabā, tu atrodi arī uz filmas?

Reti. Ļoti reti. Vispirms jau ne vienmēr zināms, kur skatīties. Bet es uz to tiecos. Var mentāli iejusties kameras ādā un piefiksēt, kā tā "redz" - mazliet izkropļoti, nefokusējoties ne uz vienu priekšmetu.

Vai tad, kad esi uzstellējis pinhole kameru, tu atstāj tajā savu apziņu, ja tev uz to laiku jāiejūtas skatupunktā?

Ja jau tā runā, tad tās fotogrāfijas ir manas apziņas nospiedums.

Tavas apziņas nobīdes nospiedums.

Es jau to apzināti reizēm nolieku tur, kur normāls cilvēks neliktu. Piemēram, uz zemes. Skaidri zinot, ka tur, kur kaut kādi koki priekšā, māja aizmugurē, un es iztēlojos, kā kamera to "redz"! Tas jau vispār ir velnišķīgs plāns, kas man ir iekšā! N av tā, ka es vienkārši nolieku to kasti kaut kur. Apziņa tur aktīvi piedalās!

Fotografēšana ir mirkļa nogalināšana?

Gluži otrādi! Kur tad latviešu izteiciens -iemūžināšana?

Varbūt tas ir domāts - tā kā aizsūtīt uz mūžību?

Ja tu noķer vardi un izkaltē, tad viņa paliek uz visiem laikiem. Daudz ilgāk nekā nodzīvotu. Es ironizēju, bet nu - es to paņemu sev, un tad tas mirklis paliek.

Bet vai tas ir tas mirklis?

Nav viss. Tas ir mirkļa attēls.

Vai tad mirkli iespējams attēlot?

Redzi... Atgriežoties pie pinhole - ja bildē ar kaut ko "parastu", tad tas mirklis tiešām ir baigi mazais. 1/100, 1/16, bet pusotra minūte - kas tas vairs par mirkli? Līdz ar to tas ir vesels "mirkļu komplekts". Tur jau - es pat tā īpaši nebiju aizdomājies - nekāds "mirklis" īpaši nefigurē. Tad jau tā ir tāda "laika nolaupīšana". Bet vienlaikus tas ir sastindzis laiks. Un viss, kas ir kustīgs, tur nomirst.

Fotografēšanai un nogalināšanai ir kaut kāda psiholoģiska saikne...

Vari uzrakstīt virsrakstu "Kā Zvirgzds slepkavo laiku". (Smejas.) Ar lieliem burtiem!

Kāda tev jēga publicēt savus darbus, ja jau kāds vecs, miskastē izsviests albums var izrādīties bagātība?

Varbūt, ka vienkārši uz to ir skaisti paskatīties. Aizbraucot uz teoloģiju - kad es mācījos, mums bija visādi kursi, jālasa arī seno baznīctēvu darbi, Tertuliāns, ja nemaldos, bija viens no viņiem. Man tiešām tie nekad nav patikuši, bet bija jālasa. Un tajos visos tieši estētiskā puse man vienmēr šķitusi daudz pievilcīgāka. Kursadarbu es rakstīju par tēmu "Sieviešu kosmētika Tertuliāna darbos" - kā viņas ap kājām un degunā sev riņķus liekot un izkrāsojot lūpas un acis, un vaigus, un vēl tur nez ko. To viņš aprakstīja tā, ka tam, viņaprāt, vajadzēja izsaukt atbaidošu sajūtu, bet man likās baigi "smukiņi". Tieši estētiskā puse man vienmēr šķitusi tā pievelkošākā. Arī darbā ar tekstiem - kā teikums, piemēram, izskatās tulkojot. Man ir svarīgi, kā izskatās rindiņas. Cik gari vārdi, kā tas izskatās vizuāli. Varbūt tā ir atbalss no ebreju rakstu kultūras, jo kvadrātraksts ir ideāls jau pēc savas iedabas. Katrs burts ir noslēgts laukumiņš, no kā sastāv viss teksts. Ja vārds beidzas pusrindiņā, tad pēdējo burtu var pastiept garu, lai tas aizpilda rindiņu un uztaisa smuku teksta kvadrātu.

Tāda simetriska visa tā padarīšana.

Jā. Tāpēc man patīk kvadrātveidīgs formāts. Tas gan nenozīmē, ka es pilnīgi vienmēr tādā bildēju.

Cilvēks zīmē kvadrātus, bet daba - apļus.

Ja ieskatās tajās pinhole bildēs, tad tas kvadrāts jau tiek lauzts ar to, ka ir redzami neizgaismotie stūri. Vienīgais - kā nogriež, bet būtībā pinhole jau redz apli.

Ir viens krievu pinhole fotogrāfs, arhitektūru Pēterburgā bildējis, kuram visas bildes ir arī noformētas kā aplis. Malas nogrieztas nost. Tā kā tas objektīvs pats jau taisa apli, tad viņš arī - brutāli uz papīra. Līdz ar to paātrinās process, nevajag iedomāties, ka aplis ir kvadrātā. Tā jau vairs nav.

Kas tev ir ar to astrofoto? Dievu esi nofotografējis?

Varbūt, ka esmu, bet neesmu pamanījis. To es tikai mēģinu. Ja kādreiz kaut kas sanāks, tad parādīšu. Man ir labs draugs, kas aizraujas ar zvaigžņu vērošanu. Biju lasījis par astrofoto, domāju, ka tas nāvīgi dārgi. Tad viņš nopirka sev teleskopu un lūrējās, bet es aiz gara laika izrāvu verķi, kurā skatās, iebāzu mazu digitālo kameru un noslēdzu uz kaut kādu laiku. Bilde izdevās pārsteidzoši laba. Tad sāku to visu skrūvēt klāt lielam pentaksam. Pagaidām nav tā asuma, ko man gribētos sasniegt. Laikam ir jāpiestrādā un arī jāiegādājas stabilāku to procesu, jo vienmēr ir vibrācijas. Piemēram, četrus kvartālus tālāk nobrauc mašīna vai tramvajs, zeme nodreb un...

Vai ir kāds fotogrāfs, kura darbi tev pavēruši jaunu skatījumu uz dzīvi?

Tas, kas mani ļoti ietekmē, ir Eshers2, protams. Viņš gan nav gluži fotogrāfs, bet ir daudzi fotogrāfi, kas viņu atdarina. Viens krievu mākslinieks, piemēram, paņem 6x6 kameru un uzlīmē papīru, kas aizsedz trīs ceturtdaļas, uzskrūvē uz tāda statīva, kas pārtaisīts tā, ka ir pagriežams rotējot. Tad es, piemēram, nolieku to uz Mārupes tilta. Ik pēc katriem 90 grādiem nospiežu slēdzi. Sanāk kaut kas ļoti līdzīgs tai Eshera telpai. Nena Goldina3 mani ietekmēja visai daudz, lai gan neko tādu nedaru. Viņa man liekas tāda absolūta autoritāte.

Man ļoti patika tavs gandrīz leģendārais raksts par Ļovočku4. Kāpēc pie tā nebija viņa bildes?

Ar Ļovočku ir ļoti nekvalitatīvas bildes. Dažas, kuras vienkārši ir prastas. Ir viena, kurā tiešām jūtama tāda reāla dzīvība. Gulēju gultā un niekojos ar kaut kādu vecu filmiņu aparātu, un Ļovočka sēdēja un spēlēja tādu Krievijas ražojuma koka salmiņu čūsku. Es viņu nofotografēju, un tad, kad filmiņu attīstīju, viņam no acs (bet istabā bija ļoti vienmērīga gaisma) te tāds balts plankums, ko pats Ļova raksturoja kā "enerģijas kamolu". Viņš bija ļoti priecīgs un parādīja man bildi, kurā viņam apkārt redzami tādi balti pūslīši.

Tu esi baigais stāstnieks. Vai tev ir arī fotostāsti?

Es šajā jomā vēl neesmu izpaudies. Mani vienmēr mulsinājis tas, ko dara Arnis Balčus, tie stāsti, ka tur ir kaut kāds sižets. Man tas liekas, godīgi sakot, diezgan garlaicīgi. Jo man ir jāseko sižetam, un tas man liekas apgrūtinoši.

Tu teici, ka bildes nav "rādāmā kvalitātē"? Ko tas nozīmē?

Man liekas, ka parādāma kvalitāte ir tad, ja tu to vari normāli izdrukāt kaut vai uz A4. Par to, protams, var ilgi strīdēties, jo parādāms jau ir praktiski viss. Kaut vai mobilogrāfija, ar ko es neko nedaru, bet tas taču ir vesels žanrs. Paskatīšos, vai man te ir viena... (Izvelk mobilo telefonu ar pamatīgu displeju, kaut ko tajā meklē.) Es ar šo te visu laiku bildēju vienu darba kolēģi. Vienmēr viņu kaitinu. Re, kur viņš ir ar aliņu rokās, stundu pēc tam, kad ir apgalvojis, ka vairs nedzers.

1 Vairāk par lomogrāfiju - sk. Lienes Hapanionekas rakstu "Lomogrāfija. Averss un reverss" "Foto Kvartālā" N r. 3 (11), 2008 pielikumā, 2. - 13. lpp.

2 Moritss Korneliss Eshers (Escher, 1898-1972), nīderlandiešu grafiķis, pazīstams ar vizuāliem paradoksiem, bezgalības un neiespējamā attēlošanas mēģinājumiem.

3 Nena Goldina (Goldin, 1953) amerikāņu fotogrāfe, dokumentāliste. Hasselblad balvas laureāte (2007). Vairāk par viņu - sk. "Foto Kvartālā" N r. 2(6), 2007.

4 Sk. Ilmāra Zvirgzda rakstu "Bet Epšteinam neko. Ļovočka" žurnāla "Rīgas Laiks" 2004. gada decembra slejā "RL vēro".