Izstādes apskats: Ļoti personīgā Neiburgas izstāde

Līdztekus agrāk tapušu darbu retrospekcijai ("Burvju lietas", "Satiksme", "Tējas sēne" u.c.), te skatāmi arī jauni, īpaši šai izstādei tapuši darbi, kā, piemēram, "Mērķis" (2008). Te gan jāpiebilst, ka arī daudzi no iepriekšējo gadu projektiem -  "Struktoru iela 23 a" (2006) un ārzemju kritiķu slavētais darbs "Solitude" (2005) - Latvijā skatāmi pirmoreiz. Un, kā atzinusi Neiburga - tam par iemeslu ir galvenokārt tehniski sarežģītā darbu uzbūve, un no tā izrietošās eksponēšanas prasības. Šādā aspektā uzteicamas ir Rīgas mākslas telpas iespējas  - gan attiecībā uz telpas mērogu, gan tehnisko nodrošinājumu. Turklāt, atšķirībā no laikmetīgās mākslas izstādēs piekoptās prakses, kad video darbi tiek eksponēti atsevišķās kabīnēs, "Personīga izstāde" ir iekārtota plašā aptumšotā telpā, pamīšus izvietojot televizorus un lielizmēra ekrānus, kur skatāmi video un fotogrāfiju slidināšanas tehnikā veidotie darbi.

Kas attiecas uz tehniskiem smalkumiem - tos visticamāk pilnībā novērtēs attiecīgās jomas profesionāļi, kamēr t.s. vienkāršo skatītāju interesē darba vēstījums - kas tajā attēlots un ko mākslinieks gribējis pateikt. Mūsdienu mākslas skatēs bieži nepamet sajūta, ka autori sapinušies jauno mediju piedāvāto iespēju un filosofisku konceptu labirintos, nebeidzamos komentāros, kas papildina izstādītos objektus, kamēr nepastarpināti nolasīt mākslas darba ideju tajā visā neizdodas.

Neiburga turpretī laikmetīgus izteiksmes līdzekļus apvieno ar gluži tradicionālu stāstu stāstīšanu  - stāstot par tējas sēņu audzētājiem, par to, kas atrodams naktsklubu tualetēs sastaptu meiteņu somiņās, par vientulību, par sievietēm taksometra vadītājām un daudz ko citu. Tie ir sociāli kritiski, personiski, smieklīgi un dramatiski, dokumentāli un inscenēti stāsti par pašu autori un citiem viņas darbu varoņiem. Un tieši tādēļ Neiburgas "Personīga izstāde" varētu būt interesanta plašai auditorijai, rosinot vilkt paralēles ar Alvja Hermaņa veikumu teātrī, kura stāsti par latviešiem un "garās dzīves" dzīvotājiem izpelnījušies gan kritiķu atzinību, gan nedalītu publikas mīlestību. To, cik dzīva ir Neiburgas mākslas atgriezeniskā saikne ar skatītāju, pilnībā izvērtēt grūti. Skatītājiem patīk, un jautrus brīžus garantē filma par  TV veikalā un bezmaksas izplatīšanai paredzētos izdevumos reklamētām "burvju lietām", tostarp tādiem brīnumiem kā tualetes papīra turētājā iemontēts radio vai keramikas varde - nokrišņu mērītājs. Tikmēr citi darbi ir vairāk noskaņā balstīti un meditatīvi, kā, piemēram, "Topoloģija Nr.29", kur Neiburga dokumentējusi kādu steigā pamestu dzīvokli un lietas, un kā darba komentārā raksta autore - tas stāsta par to īpašnieka  "darbu, ģimeni, draugiem, interesēm, ikdienas sadzīvi, visu par viņa sapņiem un drāmām.. nojausmu par cilvēka personības un laika atstātajiem nospiedumiem telpā".

Nobeigumā, precizējot izstādes ievadā piesaukto Neiburgas darbu retrospekciju, jāmin, ka Rīgas mākslas telpā eksponēti tieši video darbi, kamēr plašāku pārskatu, piemēram, par Katrīnas Neiburgas kā scenogrāfes veikumu piedāvā izstādi pavadošais katalogs. Savukārt tiem, kas plāno apmeklēt izstādi ieteikums atvēlēt tam vismaz pāris stundas sava dārgā laika, jo uz lielajiem ekrāniem skatāmo darbu garums ir aptuveni 10 - 15 minūtes, bet "Tējas sēne", "Satiksme" un "Kas meitenēm somiņā?" ir video stāsti turpat pusstundas garumā, kādēļ izstādes apmeklējums var krietni ieilgt.