Nule nācis klajā ar diviem jauniem studijas ierakstiem - ‘Elpo, bērns’ un ‘Rīts, kad atausa atmiņa par saules civilizāciju’, kas kopā veido jau sešus gada laikā „dzimušus” soloalbumus (neskaitot divus „Pasaules gaismas” ierakstus”), pašmāju „singer-songwriter” kulta jaunākais pārstāvis Imants Daksis ir ne tikai viens no produktīvākajiem latviešu „underground-istiem”, bet arī viens no tiem, par kuriem viedokļi dalās jo krasi.
Imanta Dakša (pazīstams arī kontekstā ar muzikālajām apvienībām „Pasaules gaisma” un „Džefras asinis”) mūziķa karjeras daudz maz publiska piedzimšana norisa jau tālā 2001.gada rudenī (tolaik gluži nesen pie Latvijas underground mūzikas debesīm bija strauji iespīdējusies viena no tās līdz šim spilgtākajām zvaigznēm – grupa ‘Depo’), kad lielai daļai jauno un uzlecošo muzikālo mākslinieku labi pazīstamajās mēģinājumu telpās Avotu ielā tika uzrīkots slēgts koncerts ap 30 cilvēkiem (grūti nevilkt paralēles ar šā gada „Arsenālā” skatīto Maikla Vinterbotoma filmu „24 Hour Party People” un tajā pausto tēzi – jo mazāk cilvēku, jo lielāks „svars”). Lai arī cik daudz dažādu viedokļu par Daksi nebūtu dzirdēts, tomēr apskaužama ir viņa spēja, izsakoties, vārda vistiešākajā nozīmē, tik „daudz”, kā arī tik dažādās formās, neatkārtoties un neapnikt. Abi 26.novembrī izdotie ieraksti - ‘Elpo, bērns’ un ‘Rīts, kad atausa atmiņa par saules civilizāciju’, to tikai atkārtoti apliecina, liekot mūziķi uzskatīt par gana nozīmīgu pavērsienu un jaunu vēsmu radītāju pašmāju nekomerciālās mūzikas pasaulē. Turpinājumā nedaudz par katru no albumiem.


Imants Daksis ‘Elpo, bērns’


Ierakstīts šā gada 12.novembrī, ‘Elpo, bērns!’ ir izteikti rāmāks par tā „biedru” un piedāvā gluži rudenīgas vēsmas ne tikai akustiskās ģitāras paustajos, bet arī Dakša sadzejotajos stāstos par brūkleņu mētrām vai dinozauru bojāeju. Albuma lielākais pluss ir tā spēja sevi vizualizēt, padarot dziesmas izraisošās pārdomas un sāpes burtiski saskatāmas un klausītāja acīm uzburot virtuālu realitāti, ko sevišķi paspilgtina disku noslēdzošajā „slēptajā” skaņdarbā dzirdamās Dakša izpildītās nopūtas un uzelpas. Līdzinieku meklētājiem, manuprāt, būtu jāpievērš uzmanība pārokeāna stāstnieka Devendra Banhart daiļradei.


Vērtējums:


Iesaku: ‘Brūklenīšu mētras’, ‘…Ja novilktu drēbes…’, ‘Elpo, bērns!’


Saraksts:

1.Brūklenīšu mētrās

2.Mazā brūkleņoga

3.Apziņas mijkrēslī dziļā pamostas bezgalība

4.Aizmigušie (jaunu atrašanu lūdziet!)

5.Sargies, vēja brāli!

6.Vecais pulkstenis

7.Bezvārda pilsēta

8.Miglas bērni

9....Ja novilktu drēbes...

10.Viļņi un mākoņi

11.Mans draugs

12.Māsas ēnas

13.Atvadas no mazās brūkleņogas

14.Visvientulība

15.Tevis sevis glabātāji

16.Elpo, bērns!

17.Nemirstība



Imants Daksis ‘Rīts, kad atausa atmiņa par saules civilizāciju’


Kā jau pieminēts iepriekš, ‘Rīts, kad atausa…’ piedāvā nedaudz atšķirīgu, kā vārdos tā mūzikā „skarbāku” Dakša daiļrades pusi, izveidojot izteikti konceptuālu ierakstu, kurā centrālā nozīme veltīta ticībai. Lai arī par pašmāju populārāko un kvalitatīvāko dziesminieku jau pirms kāda laika nokrustīts Kaspars Dimiters, ‘Rīts, kad atausa…’ pēc ilgiem laikiem ataus atmiņā vēl kādu izcilu pašmāju „stāstnieku” – Haraldu Sīmani, it īpaši albumu ievadošajā, patosa pildītajā skaņdarbā ‘Saules civilizācija’, kā arī ‘Dziesmā par krāniņiem un sirsniņām’, kas uzskatāms par plates vienu no uzjautrinošākajiem un vienlaikus arī aizraujošākajiem opusiem.


Vērtējums:


Iesaku: ‘Vientulības mežā’, ‘Dziesma par krāniņiem un sirsniņām’, ‘Dziesma aizgājējiem’


Saraksts:

1.Saules civilizācija

2.Zvirbulēns

3.Vieglums

4.Vientulības mežā

5.Laiks

6.Spoks

7.Kliņģeru veikaliņš

8.Dziesma par krāniņiem un sirsniņām

9.Ne verte!

10.Leprozorijs

11.Dziesma aizgājējiem

12.Privet, druzhok!

13.Šūpuļdziesma

14.Koks

15.Trollīša stāsts

16.Kur tu biji?

17.Rīts, kad atausa atmiņa par saules civilizāciju

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!