Nekādā veidā nepūloties pārsteigt un nošokēt savu klausītāju, Ainars Mielavs kopā ar Rīgas kamermūziķiem sestdienas vakarā piedāvāja ļoti "mielavisku" un sirsnīgu uzstāšanos.
Vieta: Nacionālā teātra lielā zāle

Laiks: 2004.gada 4.decembris, 19:00

Vērtējums:


Līdzīgi kā iepriekšējos gados – 2001.gada decembrī Latvijas Nacionālajā operā, 2002.gada nogalē Kongresu namā ar koncertprogrammu krievu valodā vai pagājušogad ap šo pašu laiku, arī šoreiz Ainars Mielavs pirmsziemassvētku laiku atzīmē ar vairākiem, kopsummā četriem (3.-6.decembris) solokoncertiem. Šogad Mielavam uz skatuves, blakus tur jau pierastajam Gintam Solam, pievienojās arī Uģis Prauliņš, čelliste Marta Sudraba kā arī "Rīgas kamermūziķi" Normunda Šnē vadībā.


Skaņa:

Par pasākuma skaniskajiem pārsteigumiem parūpējās vienlaikus kā koncerta norises vieta – nekad neticētu, ka šāda veida koncerts Nacionālajā teātrī varētu izklausīties tik labi, tā arī pavadošais sastāvs, uzsvaru liekot uz "Rīgas kamermūziķiem" un lieliskajiem Uģa Prauliņa aranžējumiem. Sapņaini romantisks, kā allaž, savā ģitāras spēlē bija arī Gints Sola. Ja nepiekasās klausītāju brīžiem zemajam "dzīvīgumam", uzteicams un, iespējams, pat veiksmīgs varētu būt iepriekš paustās idejas - koncertus nākamā gada sākumā izdot DVD diskā - rezultāts.


Attēls:

Apzinoties, ka Ainara Mielava pārstāvētā "modern folk" stilistika visorganiskāk arī iederas tieši Nacionālā teātra vai, piemēram, Kongresu nama vidē, tomēr jo bieži "pilnai laimei" pietrūka tieši spēja pēc vajadzības savu ķermeni iešūpot dziesmas ritmā (par dejošanu gan to nenosaukt) vai, nekautrējoties no izteikti akadēmiskās atmosfēras, kas strāvot strāvo no nesen atjaunotā Nacionālā teātra sienām, atļauties pa kādam skaļākam uzmundrinājuma izsaucienam. Nesaistīti ar iepriekš minēto, taču arī koncerta vizuālā tēla kontekstā, vietumis izbrīnīja gaismu spēles absolūtā nesaskanība ar uz skatuves notiekošo – ģitāras solo laikā izgaismots tiek bundzinieks utt..


Saturs:

Pēc neliela instrumentāla ievada "kamermūziķu" izpildījumā, koncertu aizsāka gana senais un nepiedodami aizmirstais ‘Aizlaid šaubas negaisam līdz’ no "Jauna Mēness" šāda paša nosaukuma debijas plates, turpinājumā galvenokārt pievēršoties vēlāku gadu daiļradei – Mielava soloalbumiem ‘Ar dzimtenes sajūtu miegā’ (‘Reizēm’, ‘Skaisti’, ‘Tu saviļņoji mani’) un ‘Es nāku uz taviem smiekliem’ (‘Labradors’, ‘Es nāku uz taviem smiekliem’, ‘Visvairāk un vismazāk’, ‘Viss notiek pa īstam’), mūziķa līdz šim pēdējam, pagājušā gada noslēgumā izdotajam ierakstam ‘Dzīvais porcelāns’ pievēršoties tikai garām ejot (‘Mēs mīlam pieprasīt’, ‘Pilnīgs miers’). No ne-tik-neseniem opusiem klausītāju pamatotu sajūsmu izraisīja arī ‘Pajautā man’ no 1998.gadā izdotā "Jauns mēness" diska ‘Dzīvotājs’, kā arī grupas 1995.gada ieraksta ‘100 un viena vēlēšanās’ tituldziesma. Laikam jau "ēdot rodošās apetītes" dēļ tieši "Jauna mēness" posma daiļrade bija tā, pēc kuras pērlēm tā vien prasījās koncerta noslēgumā. Taču tā vietā, pēc priekškara nolaišanas un nerimstošām ovācijām, duetā ar Gintu Solu tika izpildīts "divu Imantu" – Imanta Kalniņa un Imanta Ziedoņa kopdarbs ‘Mīlestība’, kas, pievienojot konkretizējumu - "skumja", vienā vārdā arī gana veiksmīgi apzīmēja koncerta kopējo gaisotni, kā muzikāli tekstuālā, tā arī emociju ziņā. Parūpējoties par "dungojamo materiālu" mājupceļam, otrreiz tika izpildīts arī, citējot Mielava vārdus, "vienīgais skaņdarbs, kas, kā runā, mums arī sanāk" – ‘Tu saviļņoji mani’, pieliekot simbolisku punktu varbūt ne tik ļoti saviļņojošajam, cik patiesajam un vienkāršajam koncertam.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit