Izstādes recenzija: Bauda acīm jeb māksla, kas lutina

Viens iemesls ir tematikas un gleznošanas maniere, kas radošu meklējumu amplitūdas robežās turpina attīstīt pagājušajā gadā "Rīgas Galerijā" piedāvātās izstādes "Astoņas istabas" iesākto tēmu par cilvēka un telpas attiecībām, ko pati māksliniece komentē sekojoši: "Šīs izstādes tēma ir vientulība, mirkļa trauslums, skaistuma zūdošā daba, mūžīgā tiekšanās pēc ideāla, skaistā un neglītā robeža, cilvēka esības traģikomisms."

Nepieskaroties citiem būtiskiem notikumiem, pieminēšu Ievas Iltneres 2002.gada izstādi "Stāsti", kas šķiet ļoti samērojama ar šodienas Iltneres gleznām un te top skaidrs no kurienes idejām varētu būt augušas kājas. Mākslinieces darbos neatņemams ir nenosakāma dzimuma cilvēka tēls, kas beigās bieži izrādās sieviete. Ja "Stāstos" bija saskatāms svētās jaunavas Marijas simbola blīvs izmantojums grūti nosakāma dzimuma antropomorfu figūriņu izskatā, tad jaunākajā izstādē tā mazāk ir Marija, bet vairāk sieviete-vamps, kurai Bībeles vietā ir "Vogue" un kura zina, ka pieskaņot sevi dzīvokļa interjeram ir grūts un mūsdienīgas misijas apziņas pilns darbs.

Tā arī Ieva Iltnere pieskaņo sevi savai mākslai (bet varbūt otrādi), kas savukārt iegulst Latvijas mākslas kopainā kā ideja un dekors vienlaicīgi. Ieva Iltnere ir galeristiem, akadēmiskiem un tikpat ļoti arī neakadēmiskiem mākslas baudītājiem izdevīgs jeb ērts mākslinieks vai, pareizāk sakot, mākslas vizuālajai gaumei attīstoties dažādos mums zināmos virzienos, Ieva Iltnere tā nemanot par ērtu mākslinieci ir kļuvusi. Ērtu tādā nozīmē, ka šī māksla no sākuma piesaista ar gluži vai rokdarbniecisku dekorativitāti, kas vairo mākslas pārdodamības līmeni un reizē tā stāsta par Latvijas glezniecības noteiktas paaudzes mākslinieciskajiem meklējumiem un kādi tie izskatās jaunā kapitālisma popsīgās krīzes ielenkumā.

Šajā izstādē Ieva Iltnere ne tikai turpina ieintriģēt ar jaunu formālu paņēmienu izmantojumu, bet notur skatītāja uzmanību arī pie jau redzētiem darbiem kā "Koma", "Pilnmēness" un "Pludmale" no iepriekšējās izstādes.

Atsevišķi jaunpienākušie darbi ("Skaistā jaunā daba", "Es nevaru atraut acis") ir gleznieciski ekspresīvāki un izmantotie triepieni jeb klekši tonāli piesātinātāki un košāki. Izmantots arī māksliniecei līdz šim mazāk raksturīgs triepiens ar faktūru, gleznās ienākusi slāņainība un krāsu pludinājums, kā arī lazējums un vietām Ievas Iltneres darbu pārlaicīgi biedējošais stāsts izcelts tieši ar perlamutra mirdzuma palīdzību.

Jaunas gleznas atnākušas arī ar jauna veida dzīvīgumu jeb mērenu agresivitāti, ko rada un uztur gleznās darbojošās personas, proti, sieviete, pāris vai bērns-lelle dažādos interjeros vai kādā mistiskā vidē. Nereti šai videi ir nenosakāma piederība un dažādas atkāpes no realitātei atbilstošiem mērogiem un plāniem nosaka kopiespaida dramatismu.

Nobeigumā personisks novērojums, ka izstādei dotais nosaukums (un arī glezna "Skaistā trauslā daba") veido interesantu saspēli ar gleznu iekšējo nemierīgumu un to, ka mēs šī informācijas buma (skatāma arī glezna "Informācijas bums") rezultātā esam pārņemti ar visu vizuālo, ka nevaram ne atraut acis ("Es nevaru atraut acis") un tas viss draud mūs novest sava veida komā ("Koma").