Izrādes recenzija: 'Psihs' - šolaiku traģēdija

Vērtējums:

Ne mazāka mīkla ir izvēlētais izrādes nosaukums "Psihs" (romāna oriģinālais ­- "Bērnišķīgās draiskulības"). Katrā ziņā Ģirta Ķestera lieliskais aktierdarbs Marku padara krietni sarežģītāku. Šis vīrietis vispirms guvis sāpīgas bērnības traumas, tad piedzīvojis kaislīgu un reizē sāpīgu attiecību pieredzi ar pirmā bērna māti, Kimu. Bet, mūkot no iepriekšējām attiecībām, nu mēģina dzīvot otrā galējībā - perfekti sakārtotā ģimenes 'ligzdā'. Šķiet, ka Ģirts Ķesteris Marku veidojis kā pasaulē nedaudz vīlušos cilvēku, kurš īsti nesaprot, kā vajadzētu reaģēt uz izlēmīgu sieviešu valdonību; kā sevi attaisnot, ja viņā nav izteiktas karjeras tieksmes; kā nepazaudēt tikko atgūto meitu Lilī; kā atrisināt izveidojušos situāciju patreizējā ģimenē... Jautājumu ir pārāk daudz. Nav brīnums, ja šī lavīna vīrietī izraisa brutalitāti un agresiju.

Iestudējuma reklāmas tekstos teikts, ka Marka mazajā paradīzē "pēkšņi ielaužas viņa pirmā meita". Dīvaini tā traktēt pusaudzes Lilī dabisko vēlēšanos kontaktēties ar tēvu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka, dzīvojot ar māti, Lilī nemitīgi pakļauta mātes mīļāko roku palaišanai. Apbrīnojami organiski spurainās un nelaimīgās pusaudzes lomā iejutusies četrpadsmitgadīgā Anete Krasovska. Viņas Lilī nav sevī ieslēgusies tīne, kurai veči vienkārši piegriezušies un pasaule liekas sūds. Anetes Krasovskas Lilī būtībā ir gudra meitene, kuru lecīgu un rupju padarījusi apkārtējā pasaule - jautrības un seksa kārā māmiņa, dzīve bez tēva kopš trīs gadu vecuma, nemitīgā vazāšanas pa pasauli, kādēļ nav bijusi iespēja apmeklēt skolu. Ir žēl šīs meitenes, jo māte viņu tikai piecieš, bet atrastais tēvs īsti nezin, kā pēkšņi uzradušos pusaudzi mīlēt. Var jau arī saprast - Anetes Krasovskas Lilī ir tik rupja, depresīva, kategoriska un paštaisna, ka uz jebkuru tuvošanās mēģinājumu būtu ilgi jāsaņemas. Katram izrādes varonim horeogrāfe Inga Krasovska sacerējusi savu īpatnēju plastiku, un arī Lilī, parādoties uz skatuves, ekspresīvi salauzīti riņķo ap sevi rokas, kamēr augums nekustīgi koncentrējies uz kādiem iekšējiem notikumiem, domām vai gluži vienkārši ļaujas mūzikai, kas skan austiņās. Visā izrādes laikā būs tikai viens īss laimes mirklis, kurā Lilī ar tēvu pa īstam sapratīsies - kad Ziemassvētku dāvanā viņa saņem 'kūlīgas' šķiltavas. Cik simboliski - tieši šķiltavas, kas ir maza gaismiņa, niecīgs siltums, un tomēr...

Viss iestudējums būvēts galēji atsvešināti - sākot no nereālistiskās spēles telpas iekārtojuma līdz aktieru groteski uzspēlētajam runas stilam un uzvedībai. Scenogrāfs Kristaps Skulte radījis apaļu un stāvu spēles laukumu, kas aizņem gandrīz visu skatuvi. Tik slīpu, ka gandrīz neticama šķiet aktrišu vieglā un dabiskā pārvietošanās pa to augstpapēžu kurpēs. Taču viņas to dara virtuozi. Slīpā skatuves "grīda" aktieriem pilnīgi dabiskā veidā dod neierastas kustību trajektorijas un plastiku - uz ceļiem sakumpis augums, protams, slīd uz leju (Ennas grēksūdzes laikā); augumam virzoties uz leju, uznākot no augšpuses, protams, būs daudz lielāka inerce, īpaši, ja alkohola ietekmē traucēta kustību koordinācija (Nikolai, atgriežoties no Darba Ziemassvētku ballītes) u.tml. Un tomēr starp izrādes varoņiem attiecības ir ļoti dzīvas, reālas, iekšējo pārdzīvojumu plosītas. Uz šī fona visplakanākais tēls ir Kristīnes Belickas veidotā Kima: vērojot viņu, šķiet, ka šī Kima ar savu rupjās seksa 'monstrienes' dzīvi ir visai apmierināta. Iespējams, ka Džilindžers šajā punktā atkal pārāk aizrāvies ar kailuma demonstrāciju - vienu garu monologu, kas pilns ar rupjībām, Kristīne Belicka, riņķodama ap dzelzs konstrukcijām, runā kaila (neskaitot garpapēžu zābakus). Un šajā ainā man drīzāk ir žēl aktrises, nevis Kimas. Var tikai iztēloties, kāds iestudējumā būtu dramatiskās spriedzes blīvums, ja Kimu atveidotu Rēzija Kalniņa, kurai loma sākotnēji bija iecerēta.

Kimu atveidojot Kristīnei Belickai, tikai loģiska šķiet Marka izvēle par labu Kristīnes Nevarauskas Nikolai. Kaut arī Nikola savā ziņā ir monstrs - sieviete, kurai svarīga karjera un 'smuka', sakārtota dzīve, kas lieliski atbilstu glancēto žurnālu reportāžām. Jā, Nevarauskas Nikola neapmierinātībā gražīgi piesit ar kājiņu pie grīdas, ja Marks kaut ko nav izdarījis tā, kā vajadzētu. Jā, šī Nikola ir 'caca', bārbijmeitene un karjeras sieviete reizē. Taču Kristīnes Nevarauskas Nikola ir arī cilvēcīgi saprotama - vai tad tas ir nožēlojami vēlēties sakārtotu, harmonisku ģimenes dzīvi? Viņa ir arī ļoti skaista sieviete, ko vēl vairāk pasvītro lieliskie Ilzes Vītoliņas kostīmi.

Tāpat savu taisnību un  traģisko dzīves stāstu salīdzinoši nelielajās epizodēs paspēj izstāstīt arī Lilitas Ozoliņas Enna, Marka māte. Kārtējo reizi Lilita Ozoliņa pārliecina, ka perfekti spēj iekļauties arī neparastākos režijas noteikumos. Viņas monologs par kļūdām pagātnē ir viens no emocionālākajiem brīžiem izrādē, kādēļ viegli saprast arī Ennas tēla rīcību un motivācijas. To arī iestudējumā vērtēju visaugstāk - gandrīz visi varoņi rādīti pretrunīgi, apzinoties, ka nav jau vienas pareizas vai nepareizas dzīves, uzskata, pārliecības vai mīlestības.

Lielie spēļu lāči, kas izlikti starp milzīgās skatuves konstrukcijas režģiem finālā, atkal uzjundī pēkšņu emociju vilni. (Ir jau arī nozīme fonā skanošajai Roda Stjuarta skaistajai dziesmai 'Sailing'.) Un visvairāk jādomā par to, cik atbildīgiem mums vajadzētu būt, pasaulē laižot bērnus. Ar gandarījumu novērtēju Dailes teātra atļaušanos ko tik skarbu, sāpīgu un varbūt pat neērtu rādīt lielajā zālē. Lieliski!