CD apskats: oktobra pārsteigumi

Izlaidīšu slavas vārdus, kurus tā vien prasās adresēt Kempbelai, kaut vai tikai par mākslinieces vokālajām spējām, kur "starp rindām" ietverta tik plaša sajūtu gamma, ka Kempbelas vokālā klausoties, var vienlaikus gan smieties, gan skumt. Jau gada sākumā māksliniece solīja divus 2006.gada ierakstus un nu savu solījumu ir izpildījusi. Otrais (neskaitot jau minēto sadarbību ar Laneganu) Kempbelas soloalbums 'Milkwhite Sheets' tapis praktiski vienlaikus ar 'Ballad Of The Broken Seas' un tajā jūtama pašas mūziķes uzsvērtā vairāku folkmūzikas izpildītāju ietekme (Kempbela pati uzsvērusi Šērlijas Kolinsas, Annes Brigsas un Džīnas Ričijas vārdu). Rezultāts ir izteikts lo-fi ieraksts, kurā Kempbela vairāk nekā jebkad uzsver savas "skotu saknes" un demonstrē fantastisku dziesminieces talantu. Diskā Kempbela citustarp piedāvā arī vairāku tradicionālu tautas melodiju jaunklātas versijas, kuras nevilšus liek mūziķes skanējumu jaunajā platē pat pielīdzināt senu dienu "Clannad" ierakstiem. Viens no galvenajiem pretendentiem uz vietu gada labāko ierakstu trijniekā!

The Decemberists 'The Crane Wife'
Vērtējums:
Ielādē:
'The Landlord`s Daughter ';
'Yankee Bayonet ';
'O Valencia '

Ja meklējat vienvirziena biļeti prom no ikdienas steigas, Portlendas indīpop/folka ansambļa "The Decemberists" ceturtā studijas plate 'The Crane Wife' ir jūsu meklējumu piepildījums.

Jau savdabīgais grupas stilistikas raksturojums, kur vienā katlā jaucas indīroks, indīpops un par "progresīvu" dēvējama folkmūzika, liek aizdomāties par "The Decemberists" auditoriju, mērķiem mūzikā un ikdienā, kā arī iespējamību, ka grupas līderis un galvenais dziesmu autors Kolins Melojs vienkārši ir "iestrēdzis" vesternu laika ASV. Tiesa, šī tēlainā atsauce uz 19.gadsimta beigu posmu pilnībā attiecas, šķiet, tikai uz Kolina Meloja vokāla manieri, kā arī uz lielu daļu plates dziesmu tekstu, kurus droši varētu laist klajā dzejoļu krājumā (Melojam pieder zinātniskais grāds literatūras pētniecībā). Savukārt mūzikas žanru ziņā jau minētajam folk-popa kokteilim jaunajā grupas platē 'The Crane Wife' ir nācis klāt krietns progresīvā un psihodēliskā roka ietekmju klāsts, kas sevi stundu ilgā albuma laikā materializē gan plašos, rokoperām līdzīgos skaņdarbos (labākais piemērs – 12 minūtes ilgais 'The Island/Come & See/The Landlord's Daughter/You'll Not Feel The Drowning'), gan arī biežajā elektrisko ērģeļu izmantojumā, kas patiešām prātā atsauc šo to bez maz vai iz "Jefferson Airplane" daiļrades. Tomēr var tikai pievienoties plašam manu amata brāļu skaitam, kas par diska 'The Crane Wife' galveno un prātā paliekošāko epizodi nosauc lielisko duetu ar dziesminieci Lauru Veiru skaņdarbā 'Yankee Bayonet'. Ja iemīlēsiet šo – dialogu starp pilsoņu karā kritušu kareivi un viņa atraitni – tad, nepārspīlēju, dievināsiet visu plati kopumā.

Koop 'Koop Island'
Vērtējums:
Ielādē:
'Forces...Darling ';
'I See A Different You ';
'Let`s Elope '

Zviedru kolektīvs "Koop" savā otrajā studijas platē par laimi nemēģina "dzīt saknes" jau sen novalkātajā "lounge" un "easy listening" žanrā, veiksmīgi attaisnojot savu piederību "acid jazz" stilistikai.

Grupa, kuras koncerts šī gada "Roskildes" mūzikas festivālā joprojām palicis labā atmiņā, oktobrī nākusi klajā ar savu trešo studijas albumu, kurā otrās plates "lounge" pieskaņu nomainījuši vēl džeziskāki ritmi, palielinājies marimbas un vibrafona spēles īpatsvars, savukārt ik uz soļa sastopamās mandolīnas un akordeona skaņas, apvienojumā ar gaumīgajiem orķestru, dabas skaņu un citu mūzikas "semplu" iespraudumiem liek zviedru septetam "Koop" izklausīties gluži kā izkāpušam no pagājušā gadsimta 60.gadiem un tam laikam raksturīgā "latin jazz" un "free-jazz" kokteiļa. Lai vēl uzkrītošāk raksturotu apvienības "Koop" šībrīža daiļrades vizuālumu - 'Koop Island' uzburtās "skaņu gleznas" pamatīgi prātā atsauc filmu "Talented Mr.Ripley" ar visām no tā izrietošajām sekām. Rezultāts ir plate, kas, par spīti savam salīdzinoši vienveidīgajam saturam, savu nieka 30 minūšu ilguma dēļ rada aplam lielu ēstgribu.

Squarepusher 'Hello Everything'
Vērtējums:
Ielādē:
'Hello Meow ';
'Planetarium ';
'Vacuum Garden '

Britu elektroniķa Toma Dženkinsona vārds jau sen neprasa komentārus. Mākslinieks savā jaunākajā ierakstā, kurā ierastais Dženkinsona lauciņš – eksperimentālā elektronika, kas vietumis jau balansēja uz "noise" sliekšņa – ir ticis nomainīts ar populārāku pieeju elektroniskajai mūzikai, ir palicis uzticīgs sev tik iemīļotajiem džeza ritmiem, kurus jo plašā klāstā varēja baudīt visi Dženkinsona iepriekšējās plates 'Ultravisitor' klausītāji. Lai arī jauno ierakstu uzsāk skaņdarbs 'Hello meow', kura ritma partija vairāk asociētos ar "drum&bass" vai pat "trance" stilu un nevis džezu, tomēr platē "starp rindām" ir skaidri jūtama Dženkinsona rotaļāšanās ar stiliem, skaņām, pulsācijām un nekautrēšanās kopā maisīt šķietami nesavienojamas lietas.

Jaunajā ierakstā vienkopus atrodami gan jau minētie džeziskie opusi, tāpat plates izskaņā pāris skaņdarbi veltīti praktiski tikai "drum&bass" stilistikai, šur tur pavīd arī neiztrūkstošās atsauces uz ambient žanru un kā punktu uz "i" uzliek 'Hello Everything' izteikti melodiskā daba, kas plati liks iecienīt, piemēram, tiem, kuriem allaž paticis pazust "Boards Of Canada" harmoniju mežā. Tas viss neļauj "Squarepusher" jaunāko veikumu nosaukt ne par Dženkinsona labāko ierakstu, ne arī par viengabalainu un konceptuālu ierakstu, jo te no tiesas ir "no visa pa druskai". Varbūt tāpēc Dženkinsona cienītāji visā pasaulē 'Hello Everything' nodēvējuši par visai populārzinātnisku ekskursu talantīgā mākslinieka mūzikas pasaulē – tam nevar nepiekrist. Taču, iespējams, tieši šīs raksturiezīmes dēļ mūziķa jaunākais, pēc skaita, šķiet, astotais studijas ieraksts, ļaus par mūziķa talantu pārliecināties arī tiem, kam viena cilvēka – orķestra "Squarepusher" daiļrade iepriekš bija šķitusi pārāk "augstos" mūzikas plauktos liekama un pārlieku sarežģīta.