CD apskats: septembra 'klusie ūdeņi'. 2.daļa

'Darkel' ir "franču skaņas" meistaru – dueta "Air" dalībnieka Žaka Benuā Dunckela solodebija un uzreiz jābilst – lai arī teju vai katram no 'Darkel' desmit opusiem iespējams blakus minēt vismaz pāris "Air" skaņdarbus, kurus tas nevilšus atsauc prātā, kā solomateriāls un neatkarīgs albums 'Darkel' nespēj par sevi pastāvēt. Ja dziesmu producēšanas ziņā ieraksta noskaņu var pat pieskaitīt kaut kam pa vidu starp "Tangerine Dream" un "dream pop" žanru, tad par albuma saturisko pusi pat negribas runāt aiz cieņas pret "Air" – tik neizteiksmīga, pašmērķīga un savā būtībā garlaicīga tā ir. Par diska labāko mirkli uzskatāms tā ievads – 'Be My Friend' atsauc atmiņā "Air" pēdējo veikumu 'Talkie Walkie' un diemžēl tas ir arī viss – pārējie skaņdarbi liek ik pa brīdim lietot britu tik iecienīto vīsdegunīgo izteicienu "cheesy", kad runa ir par kaut ko pārlieku saldu, jēlu vai vienkārši – neizteiksmīgu un bezgaršīgu. Un būtu arī savādi, ja tā nebūtu – ar desmit tēmām vai, ģitāristu valodā izsakoties – rifiem tomēr ir "par īsu", lai radītu desmit dziesmas. Albums zaudē jau pašos pamatos – brīdī, kad Dunckels acīmredzot nav spējis atturēties no vēlmes zem "Darkel" zīmola laist klajā sava piezīmju blociņa saturu, kas vainagojies infantilos sintezatoru treļļos un salkanās klavier-balādēs teju 45 minūšu ilgumā, kuru vietumis pārtrauc Dunckela "dziesmu teksti" par to, ka "viņai ir ieslēgts televizors!", "parādi man, cik drosmīgs tu esi!" vai "mēs esam gultā un tā ir labākā vieta, kur būt". Piekrītu, elektroniski intensīvajā 'TV Destroy' vai Lenona solokarjeras sākumposma popmūzikai pielīdzināmajā 'My Own Sun' ir atrodamas dažas skices un piezīmes, kurām veltot nepieciešamo uzmanību, būtu vismaz kāds iemesls atgriezties pie šī ieraksta. Taču savā šībrīža veidolā 'Darkel' nedara nekādu godu ne "Air", ne pašam Dunckelam.

Lupe Fiasco 'Food And Liquor'
Vērtējums:
Ielādē:
'You My ';
'Ghetto Story ';
'Slow Down '

Vai jauniņais Čikāgas reperis Lupe Fiasko spēs izgriezt pogas "vecajam bukam" Kanjem Vestam – to rādīs laiks. Taču Lupes debijas plate ir pat ļoti daudzsološa.

Jau piesauktais Kanje Vests kopā ar "Jay Z" ir Lupes Fiasko "virzītāji" (lai neteiktu – aizstāvji raupjajā un konkurentu negatīvo acu zibšņu bagātajā hiphopa pasaulē) un nav tālu jāmeklē, lai rastu atsauces uz abu minēto mākslinieku daiļrades iezīmēm arī jaunā Lupes mūzikā. Tā, piemēram, soulmūzikas noskaņās veidotais 'Ghetto Story', priekš acīm uzburot ainas no hiphopa kultūras sākumposma, atgādina "Jay-Z" daiļradi, savukārt agresīvais 'Spaze Out' vienlaikus iekļaujas gan Kanjes Vesta, gan arī tādu šī žanra leģendu kā "2Pac" vai "Notorious B.I.G" ierakstu katalogā. Taču kopumā 'Food And Liquor' apbur ar tajā dzirdamo fanka un soulmūzikas īpatsvaru, kas "jauno laiku" hiphopa mūzikā jau bija sākusi kļūt par retu iezīmi. Tajā pašā laikā starp liriskākiem opusiem iepītie "oldschool" repa paraugdemonstrējumi "a-la-The Sugarhill Gang" manierē ('Real Recognize Real', 'Slow Down') padara ierakstu par patiesu baudījumu visiem tiem, kas repu neuzskata tikai par to mūziķu aizraušanos, kurus daba nav aplaimojusi ar dziedamo rīkli. Līdz ar to 'Food And Liquor' lielākā vērtība slēpjas jaunā mākslinieka talantā likt ierakstam izklausīties vienlaikus aktuālam, netradicionālam un tajā pašā laikā arī likt klausītājam atcerēties šī žanra "saknes". Ja "Plan-B" sociālais reps jums šķita "par sausu", savukārt Kanje Vests un pārējie "hiphopa Holivudas" iemītnieki mazliet šķebina, Lupes Fiasko debiju jūs sauksiet par gada labāko hiphopa ierakstu.

Barenaked Ladies 'Are Me'
Vērtējums:
Ielādē:
'Bank Job ';
'Easy ';
'Everything Had Changed '

Tieši apvienības "Barenaked Ladies" 2004.gada nogales plati 'Barenaked For The Holidays' joprojām uzskatu par pēdējo gadu labāko Ziemassvētku sezonas ierakstu. Taču "divreiz jau vienā grāvī neiekāpsi" un jaunākā apvienības ieraksta izdošanas laiks – septembris – jau liek noprast, ka šoreiz "jokdariem" prātā kas cits. Diemžēl.

Lai arī Toronto pop-kvintets "Barenaked Ladies" nav īsti pieskaitāms to grupu klāstam, par kuru jauniem albumiem neviens vairs nebrīnās, jo tie ar apbrīnojamu regularitāti "birst kā no pārpilnības raga", kas praktiski vienmēr tieši atsaucas arī uz to saturisko kvalitāti, tomēr jau vairākus gadus "Barenaked Ladies" mūzikā neizdodas saklausīt ko svaigu un iepriekš pašu puišu jau nepateiktu. Tiesa, 'Are Me' – grupas jaunākais studijas albums nav sliktākais piemērs, bet tomēr… Jā, "Barenaked Ladies" joprojām izpilda "americana" stila pop/rokmūziku. Jā – "Barenaked Ladies" jaunākajā ierakstā vietumis ir dzirdami arī kantrī elementi. Nē, grupas šībrīža daiļrade vairs tik ļoti kā agrāk neasociējas ar komēdijroku. Šķiet, vienīgais patiešām smieklīgais jaunā albuma elements - neveiksmīgas bankas aplaupīšanas pārstāsts dziesmā 'Bank Job', kur visu "salaiž dēlī" fakts, ka izvēlētā banka bijusi pilna ar mūķenēm. "Mums katram ir savi 'tabu'" – dziesmā it kā atvainojoties saka viens no grupas solistiem Edvards Robertsons un sejā ievieš skumju smaidu – grimasi, kas būtībā raksturo visu 'Are Me' kopumā. Ieraksta nepilnās 50 minūtes pēc ilgāka laika grupas daiļrades kontekstā liek lietot vārdus un frāzes "konceptuāls", "uz melodijām balstīts", "dzīvs", varbūt pat "nobriedis" un tamlīdzīgi. Neviens no minētajiem terminiem ne man, ne arī šo rindu lasītājam neasociēsies ar tiem "pūt-un-palaid" stila "Barenaked Ladies", kādi nāk prātā atceoties dziesmas 'It`s Been' vai 'If I Had $1000000'. Tiesa, jāatceras, ka sešpadsmit gadus no vietas dzīt jokus – tas nav nopietni! Tāpēc, turpinot 2003.gada platē 'Everything To Everyone' aizsākto, grupas daiļradi šobrīd vairāk raksturo nevis "The New Radicals" vai "Ērgļa-acs" Čerijs, bet gan, piemēram, Deivs Metjūzs (kā piemērs minētajam "briedumam"). Rezultāts ir ieraksts, kas, iespējams, vēl atklātāk demonstrē grupas nākotnes plānus un "aug līdzi" saviem agrīnajiem cienītājiem, taču vienlaikus ik uz soļa atgādina par savu "cienījamo vecumu" un sevi nolemj aizmirstībai vēl pirms plates pēdējā skaņdarba. Šādu mūziķu un ierakstu, kuru vidū ar 'Are Me' acīmredzot vēlas iekļūt arī "Barenaked Ladies", ASV ir simtiem.

The Hidden Cameras 'Awoo'
Vērtējums:
Ielādē:
'Death Of A Tune ';
'Awoo ';
'Lollipop '

Lielisks ieraksts, ar kuru sākt savu iepazīšanos ar vienu no Kanādas grandiozākajiem indī-popmūzikas skatuves vārdiem.

Atziņa, ka iepriekš tik bezkaunīgo un vienlaikus savādo kanādiešu "The Hidden Cameras" trešajā studijas ierakstā sadzirdams, piemēram, "Belle And Sebastian" raksturīgais rudenīgais optimisms vai "Magnetic Fields" Stefina Merita stila harmonijas, noteikti iepriecinās šo abu kolektīvu cienītājus, taču nedaudz liks vilties tos, kuriem Toronto kolektīva "The Hidden Cameras" vārds nav svešs un kurus apbūra "geju baznīcas tautas mūzikas" apvienības iepriekšējie ieraksti, uz kuru fona 'Awoo' ir pat ticis saukts par pārlieku "meinstrīmisku". Tiesa, atšķirībā no Džoela Giba virsvadītā kolektīva debijas albuma, šeit, piemēram, netiek dziedāts par dažādu cilvēka ķermeņa šķidrumu smaržām un garšām vai iespēju būt kopā ar savu vīrieti un būt "īstam vīram". Jā, "The Polyphonic Spree" līdzinieki "The Hidden Cameras" jau kopš savas parādīšanās nav slēpuši, ka grupas dalībniekus vieno kopīga ticība un vienotība kādai ASV geju sektai. Tas gan nekādā ziņā nenozīmē, ka kolektīva jaunākajam, nedaudz piezemētākajam ierakstam 'Awoo' trūktu potenciāla kļūt par tavu iecienītāko brīvdienu ierakstu – pat ļoti bieži nepilnu 45 albuma minūšu skanējuma laikā prātā iešaujas domas par pārlieku ātri aizskrējušo vasaru un visām no tā izrietošajām sekām. Tiesa, augstāk piesauktā līdzība ar Stefinu Meritu nav nejauša – arī šī "sapņu popmūzikas" savādnieka daiļradi raksturo saldas, nedaudz "ne-no-šī-gadsimta" popmelodijas, kuru pavadījumā viegli aizmirsties un teju vai neiespējami tajās neiemīlēties, taču gluži kā tēja ar cukuru, kas pēc atdzišanas nav baudāma, arī Merits un, likumsakarīgi – arī "The Hidden Cameras" jaunākā plate brīžiem rada pārāk "gaisīgu" un nenopietnu tēlu, kas tieši rezultējas albuma uztveršanas spējās – pārlieku ātri no mūzikas, kuras pavadījumā saulainā brīvdienas rītā atvērt acis, 'Awoo' pārvēršas mūzikā, kuras pavadījumā pēc būtības var darīt visu ko. Protams, ir jauki, ja jūsu ierakstu plauktā atrodas plate, kas, piemēram, nepatīkamo trauku mazgāšanas procesu pārvērš deju uzdevumā ar trauku dvieļa vicināšanu ap galvu un žonglēšanu ar glāzēm, bet neprasiet neko vairāk. Tas viss liek 'Awoo' nosaukt par daudzpusīgu un visādā ziņā dzīvespriecīgu indīmūzikas ierakstu, ar kuru ērti sākt savu iepazīšanos ar "The Hidden Cameras" daiļradi, lai pēcāk "ar atpakaļejošu datumu" iepazītu abus 'Awoo' savdabīgos un – jā, patiesībā tiešām nedaudz nepieradinātākos un arī saturīgākos priekšgājējus.