Tā vietā jaunais ieraksts ir muzikāli krāsaināks, neorientējas uz konkrētu mūzikas žanru vai ritmiem. Apvienības "Brazilian Girls" vienīgā sieviete – Sabīne Skjuba (Sabina Sciubba) no Romas jaunajā platē turpina tradīcijas, kā rezultātā arī 'Talk To La Bomb' var saklausīt piecas dažādas valodas. Tiesa, nav zudusi atsauce uz "easy listening" žanru, kā rezultātā 'Talk To La Bomb' par tīkamu laika kavēkli atzīs visi tie, kas iecienījuši, piemēram, "Gotan Project" liegos tango ritmus. Taču prasīgāks klausītājs pamanīs, ka tīri profesionālā ziņā "Brazilian Girls" no nejauši izdevušās muzikāla eksperimenta ir pamatīgi "izauguši" – tā, piemēram, plates tituldziesma prātā atsauc "Moloko" solistes Roizinas Mērfijas solodaiļradi, savukārt diska beigudaļā atrodamais 'Nicotine' pierāda "Brazilian Girls" mūzikas izteikto vizualitāti. Tas viss kopā nepakļaujas jebkādai "apzīmogošanai", liekot tikai piekrist pašas grupas apgalvojumam par piederību mistiskajam "melting pop" žanram. Šādi palūkojoties, 'Talk To La Bomb' ir, iespējams, pirmais un, līdz ar to – visatbilstošākais "melting pop" žanra ieraksts, kurš ar katru jaunu atskaņošanas reizi atklāj jaunas savas šķautnes.
Pat Metheny and Brad Mehldau 'Metheny Mehldau'
Vērtējums: 
Ielādē:
'Ahmid-6 ';
'Ring Of Life ';
'Make Peace ';
Vēl nav divi gadi nav riņķī kopš 2005.gada sākumā klajā nākušā 'The Way Up', kad mūzikas veikalu plauktos atkal atrodams spilgts pierādījums Patrika Brūsa Metenija ģitārspēles talantam.
Kā jau noprotams pēc plates nosaukuma, šoreiz runa ir par Metenija un pianista Breda Meldaū sadarbības ierakstu. Astoņi no nepierasti ilgās plates (gandrīz 70 minūtes) desmit opusiem ir dueti – Metenija ģitāra, Meldaū klavieres un absolūti apgarojošs perfekcionisms pa vidu; pārējos divos dzirdams arī Meldaū pavadošais sastāvs – basists Lerijs Grenadīrs un bundzinieks Džefs Balards. Tā kā arī dziesmu autori ir abi – gan Meldaū, gan Metenijs, šajā balāžu izdevumā skaidri sevi piesaka arī abu mākslinieku rokraksti, kur Meldaū attaisno savu mīlestību pret Bilu Evansu, savukārt Metenijs turpina savā elegantajā "rudens/ziemas" ierakstā 'One Quiet Night' aizsākto virzību, nopulējot savu improvizatora talantu līdz ideālumam. Varētu aiztaupīt vārdus un teikt "perfekts ieraksts", ja vien tik ļoti negribētos vārdos aprakstīt visu bagātīgo sajūtu gammu, kuru "starp rindām" iespējams izlasīt, šķiet, šīgada skaistākajā džeza mūzikas ierakstā.
The Fratellis 'Costello Music'
Vērtējums:
Ielādē:
'Henrietta ';
'Everybody Knows You Cried Last Night ';
'Country Boys And City Girls ';
Ko darīt, kad velosipēds jau izgudrots, bet nekas cits īsti nesanāk? Iestāstīt apkārtējiem, ka šis velosipēds patiesībā ir ķerra.
Nudien – bez vieglas ironijas neiztikt, runājot par Glāsgovas jauno cerību "The Fratellis". Puišu trio popularitātes pamatā, līdzīgi kā gadījumā ar "Arctic Monkeys", ir interneta piedāvātās priekšrocības, kā rezultātā reklāmas kampaņa un uztraukšanās par pirkšanas rādītājiem vairs nebija aktuāla. Ir tikai viena maza problēma – kopš "tālā" šī gada sākuma, kad klajā nāca jau piesaukto Šefīldas zēnu "Arctic Monkeys" debijas ieraksts, vēl neviena grupa nav tik ļoti izklausījusies pēc Aleksa Tērnera un Ko kā "The Fratellis". Plaģiāts? Nē, kaut arī 'Costello Music' lielāko daļu sastāda tieši panciskais roka un indīmūzikas mikslis, kuru par "2006.gada mūziku" nenovēršami padarīja tieši "arktiskie mērkaķi". Disku savā būtībā glābj neviens cits kā "T.Rex", kas blakus "Arctic Monkeys" nosaucams par otru lielo 'Costello Music' ietekmes avotu. Tā visa rezultātā, izmetot no redzesloka 'Got Ma Nuts From A Hippy' un citus jau pārāk "Arctic Monkeys" stilā veidotus opusus, lielos vilcienos 'Costello Music' "nosedz" to, ko pilnai laimei neizdevās sadzirdēt iekš 'Whatever People Say I Am...'. Un tas ir – optimisms, melodiskums, dzīvesprieks un – jā, var teikt arī "panciskums". Neaizvietojams mežonīgās mājas ballītēs.
The Veils 'Nux Vomica'
Vērtējums: 
Ielādē:
'Calliope ';
'Jesus For The Jugular ';
'Nux Vomica ';
Pēc teju vai perfektās 2004.gada debijas 'The Runaway Found' izskatā, kura skaņdarbi iekļuva ne vienā vien gada nogales liriskāko kompozīciju izlasē, jaunzēlandieša Finna Endrjūsa vadītās apvienības "The Veils" jaunākā plate piedāvā krietni vien skaudrākas notis. Mainījies ne tikai saturs, bet nedaudz arī forma – ja iepriekš "The Veils" mugurkaulu Endrjūsu varēja vokālo prasmju ziņā droši salīdzināt ar britu "The Delays" šņukstēšanu, tad 'Nux Vomica' ievadskaņdarbā 'Not Yet' Endrjūsa dziedāšanas manieri jau rodas vēlmi pielīdzināt smilkstēšanai. Tiesa, tas nedod tiesības izvirzīt jebkādus skaļus secinājumus par albumu kopumā, taču tas ir viens no taustāmākajiem pierādījumiem 'Nux Vomica' nedaudz protestējošajai noskaņai (pretstatā debijas plates pakļāvīgajam skanējumam).
Šeit nepilnu 45 minūšu garumā dzirdamas lielākoties tipiskas indīroka kompozīcijas, kas uzskatāms par jaunumu "The Veils" skanējumā, tomēr grupai nav izdevies atbrīvoties no iepriekš piešķirtā "alternatīvās popmūzikas" izpildītāju titula, jo vietumis 'Nux Vomica' piedāvā nu tik ļoti "alternatīvi" salkanu popmūziku, ka roka neceļas grupas otrajai platei paredzēt ne tuvu tik lielus panākumus kā tās debijai. Un tomēr – ar 'Nux Vomica' grupa jo konkrētāk nostiprina savas pozīcijas mūzikas lauciņā, kuram reiz aktieris Džeks Bleks devis skaistu apzīmējumu – "sad bastard music". Un tas, pretstatā šajā frāzē ietvertajam zemtekstam, nebūt nav slikti. Pilnībai varētu vēlēties, lai grupa līdz nākamā diska klajā nākšanai izlemtu, ko tad viņa īsti grib izpildīt – saldsērīgu popmūziku skumja vokāla pavadījumā vai arī izkliegt protesta pilnus dziesmu tekstus, kurus pavada rēcošas ģitāras un teju vai gotisks zemteksts. Jo "pa vidu" šoreiz galīgi neiet krastā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
