Rimands Ceplis: Dāvana Hermaņa faniem

21.gs. latviešu stāsts ir atkratījies no ikvienai literatūrai tik nevajadzīgās politiskās varas ideoloģijas virskārtas un 20.gs. beigu vienmuļās poētikas, kura tika slavināta un ienīsta par savām ķēmīgi precīzajām metaforām un alegorijām. Protams, izmaiņas nebūt nav tik krasas kā gribētos. Literatūra turpina elpot sev mutē, rakstnieki rakstīt, mirt nedomā, tomēr ir manāms kvalitatīvs un kvantitatīvs grūdiens – parādījušies mazi, zaļi asniņi, kuri spraucas laukā no veco rakstnieku un rakstnieču patuklajām pakaļām. Tāds varētu būt vērojums, skatot latviešu raibo īsprozu, kas izkaisīta periodikā un pagaidām diemžēl nedodas noķerties respektablā, īsprozas tendences uzrādošā izlasē. Tāpēc jārauga vien tas, kas ir.

Normunds Naumanis vienos vākos savācis divu veidu stāstus – tos, kurus daudzi Jaunajā Rīgas teātrī uz dažādām skatuvēm un dažādās pažobelēs no aktieru mutēm dzirdējuši un tos, kurus uzrunātie rakstnieki sacerēt spējuši, piedevām arī pats vienu uzradījis. Visus vieno viens sauklis – tuvāk dzīvei! Kas no tā sanācis, to katrs var noprast, Sarmītes Māliņas gatavoto pretenciozo smaržu kārbas, t.i. grāmatas vāku paverot (atkal tuvāk dzīvei, tikai no citas puses) un stāstus palasot vai arī pa manām piezīmēm šņakarējot.

I cēliens

Šo grāmatu, skatuves un rakstāmgaldu atšķirīgos stāstus var uztvert kā ideoloģiski perfekti iecerētu un realizētu integrācijas projektu. Rakstnieks mūslaikos ap sevi nav spējīgs pulcēt tādas masas, kādas potents savaldzināt pat visdebilākais no skatuves dvestais dialoga vai monologa fragments. Tāpēc ir pamats domāt, ka šī stāstu grāmata pievērsīs latviešu īsprozai Hermaņa teātra fanu tūkstošus. Tomēr aina nemaz nav tik bēdīga, jo teātri apmeklē arī literatūru lasoši ļauži, tāpēc nav izslēgts, ka katrs paliks pie sava gaļas gabala. Plēsīs, plēsīs, līdz asinis šķīdīs – kā nekā, arī literatūru, kura par klasisku atzīta, lasa tikai retie. Tāpēc grāmata kā projekts ir apsveicama. Cits jautājums – kādu funkciju, mākslas vērti un baudu lasītājiem skatuves teksti spēj sniegt drukātā fasonā? Raugot skatuves stāstu no tradicionālās prozas mākslas viedokļa, skaidrāks par skaidru top fakts, ka pāris smieklīgas frāzes un privātās dzīves pikantērijas nespēj nevienu vāvuļojumu padarīt par mākslas darbu. Tas nav ticamības, bet gan kvalitātes jautājums, jo pamatotību rada ne tik daudz saturs, cik forma, kādā tā tiek realizēta. Brīdī, kad teksts ir ielikts aktiera ķermenī un top vēstīts, mēs smaidam, garlaikojamies vai priecājamies atkarā no šamā spējām pārliecināt, ka padevusies lieliska aktiera un stāsta cilvēka identifikācija. Kad mēs šos stāstus lasām… Labi, kad es šos dzīves stāstus lasu, es tikai pārliecinos, cik būtiska nozīme ir prozas tehnikas pamatiem – vēstījuma mērķtiecīgai organizēšanai, tēliem, valodai, intrigai, formai… Skatuves stāstos nav nekā no prozas poētikai nepieciešamā minimuma. Es nesaku, ka tas ir slikti. Tas ir netradicionāli, un gaumīgā pasniegumā dēļ aizkustina. Tomēr tie ir pastāsti, kurus šādā veidā nepublicētu pat sevi cienošs laikraksts. Izņēmums varētu būt interneta vortāli. No tā jāspriež, ka šie bezformīgie teksti publicēti tomēr jau ar konkrētu mērķi. Tāpēc es atkal atgriežos pie vārda projekts – grāmata, kā suvenīrs vai dāvana Hermaņa faniem vai arī, grāmata kā eksperiments ar lasītāju gaumi.

Bet kas tad mani neapmierina? Galvenokārt tā ir neprofesionalitāte. Skatuves stāstos dominē sarunvaloda – teju 100% adekvāta runātam tekstam. Tā, protams, raksturo dažādo cilvēku atšķirīgo sociālo piederību. Var jau atkal atrunāties ar novatorismu un stāsta žanra robežu pārkāpšanu. Tikai pat labi uzrakstītu publicistiku par mašīnas motorā iesprūdušu kaķīti nemēdz dēvēt par stāstu kā mākslas daļu. Tāpat šos skatuves stāstus, līdzīgi kā tūkstošiem citu dzīves stāstu, es nespēju iedomāt par mākslu, labākajā noskaņojumā vēl par konkrēta laikmeta sabiedrības aprādījumu, gribētu, izlolotu un veiktu pētījumu. Tie diemžēl ir tikai nepabeigti dzīves atstāsti, kuri piesaista ar notikuma smieklīgumu, pirmreizīgumu, taču no prozas tos atvirza pārāk lielais nozīmes vakuums valodā, pabeigtas formas un mērķtiecīguma trūkums. Izņēmumi ir tikai divi: lasīšanai pateicīgs ir Jevgeņija Isajeva un Antona Zamišļajeva teksts "Antons un Žeņa" par bērnunama bērneļiem, bet absolūts favorīts ir Viļa Daudziņa "Šofers". Pat slavētie Gunas Zariņas un Ģirta Krūmiņa stāsti drukātā veidā ir tikai vārdu čupiņas, kuras interesi varētu radīt dzīves stāstu pētniekos, lai secinātu cilvēka piekopto arodu iespaidu uz dzīves izpratni, izteikšanos, saskarsmi utt. Skatuves stāstu valodas automātiskais pieraksts tikai spēcina psiholoģisko barjeru starp lasītāju/skatītāju un aktieri kā dzīves stāsta teicēju. Skatītājs klausās, jo tas ir interesanti, dažbrīd šausmīgi, bet tā nav viņa dzīve. Pēc izrādes viņš iet mājās dzīvot savējo. Ar šiem pastāstiem atkal sastopoties, tagad rakstītā veidā, nemotivēti izvarotais rakstītais vārds plaisu starp sabiedrību tikai palielina: es taču tā nemaz nerunāju! Tajā brīdī zem kājām tiek samīts nepatīkamais fakts, ka es/tu/viņš/viņa ikdienā runā ja ne tieši tāpat, tad stipri līdzīgi. Lai arī literatūrzinātniskā doma jau līdz ar romantismu atsvabinājās no Aristoteļa objektīvās ontoloģijas principa jeb uzskata, ka ar mākslas darba autora palīdzību saturs iegūst formu ar konkrēta mērķa izjūtu, skatuves stāsti driķētā veidā aprāda mūsdienās nepopulāro patiesība par formas un satura nepieciešamo atbilsmi.

II cēliens

Blakus skatuves stāstiem likti absolūti pretešķīgie rakstāmgalda stāsti. Vārdā rakstāmgalds nez kāpēc ir pārāk daudz no cilvēka pēcpuses, lai tos uztvertu cēli. Nespēju aizmirst Belševicas teikto par rakstniecības ciešo sakaru ar rakstnieku lielajām pakaļām. Vai otra galējība – saistība ar rakstāmgalda atvilktņu literatūru – to, kuru izvelk visdraņķīgāko iemeslu dēļ. Bet nost ar aizspriedumiem – rakstāmgalds šoreiz ir trāpīgs apzīmējums, jo daļu no stāstu autoriem par prozaiķiem nodēvēt grūti. Vismaz pagaidām.

Rakstnieku īsproza neapšaubāmi ir daudz mērķtiecīgāk vēstījumā un formā organizēta. Tas neizbrīna. Visi izvēlējušies turpināt skatuves stāstu ideoloģisko uzstādījumu – stāstīt patiesību vai vismaz iegalvot, ka stāsta to, tāpēc dominē pirmās personas vēstījums. Arī tematika ir tuva dzīvei un sociālām problēmām. Muktupāvela atkal Īrijā, atkal sēnes. Atkal sieviete ar kārtīgām latgalietes iekšām. Tikai šoreiz nacionālāk, asāk un romantiskāk – suns, laiva, beigās kāzas. Vērdiņš turpina izvērst kāzu tēmu, daudzus satracinot ar to vien, ka uzrakstījis stāstu par geju kāzām. Mani nepārsteidz, ka rakstnieku tekstos dominē seksa apraksti. Tas ir psiholoģisks klikšķis brīdī, kad kādam ir jārada stāsts par literāra tēla privāto dzīvi. Tā Vērdiņš dziļuma dimensiju savā stāstā iegūst nobeigumā, aprakstot divas atšķirīgas seksa ainas. Krivade darās līdzīgi: pietiekami sociāli asi pārstāsta sazombētu jauniešu fīčas, tikai pēc draņķīga seksa tekstu noslīcina romantiskos vispārinājumos. Taču gana asi, lai es neaizmigtu. Kolmanis it kā tuvāk zemei, bet atkal par pišanos, kura noved pie dzeršanas un prātā jukšanas. Savuties Frīdvalds ir pārvērties par pimpi, radošo sēklu, kuru nez kāpēc neapmierina Rolāna Barta eseja. Piedevām vispusīgi saprasta. Naumaņa vīriešzēns no anālās fāzes vismaz tiek pie nekvalitatīva seksa, bet ar to tad ar trauma uz visu mūžu. Pārāk nolemtas tēlu dzīves, lai nebūtu ticami. Ikdienas sūrmes baisumiem pretim tiek likti romantisma atribūti; bērnības priekos un niekos tiek atrasts skaidrojums tagadnes šaizēm. Rakstnieks izdara to, ko skatuves stāsts nav bijis spējīgs izdarīt, proti, sakārto stāstu loģiski vai asociatīvi un panāk daudznozīmību. Labs paraugs ir Ābeles stāsts, kurā jau pirmās rindkopas spēj uzburt daudz ticamāku pasaules ainu, nekā 17 teikumi viens aiz otra no kāda skatuves stāsta, kur cilvēks mokas, bet tā arī neko vairāk par lērumu lieku vārdu nepasaka. Gluži vai kā Ikstenas stāsta tēls, kuru, protams, grūti jau uztverts atsvešināti no izmantotā prototipa, taču Konstantinovs lieliski raksturo mazā cilvēka lielās iegribas. Bet turpat blakus Ābeles pusmūža sieviete, kura ir daudz pieticīgāka par Regīnas Razumas Lidiju. Brīdī, kad esi grāmatu izlasījis, tiešām sākas abu cēlienu sajaukšanās – tikai mākslas tēls ir daudz pilnasinīgāks par dzīvu cilvēku. Un tajā pat laikā es redzu, ka latviešu 21.gs. sākuma stāsts ir iekritis cīkstiņā starp sociālo problemātiku, radošo potenci, seksu kā esamības atribūtu un romantisma klišejām. Gluži kā dzīvē, kur priekšplānā biežāk ir nevis forma, bet gan saturs.

Pagaidām 2006.gada tracinošākā un strīdīgākā latviešu prozas grāmata. Kā tāda arī milzu uzmanības vērta. Un vēl tās Kristapa Kalna skaistās fotogrāfijas!