Rīgas klausītājiem gandrīz divu stundu ilgajā koncertā Garets kopā ar pavadošā sastāva trim mūziķiem (klavieres, bass, bungas) galvenokārt demonstrēja savu aizraušanos un atbilstību post-bopa žanram, vietumis starp improvizācijām ļaujot ieskanēties arī attālām atsaucēm uz go-go spēles stilu, savukārt arī ar soprāna saksofona palīdzību aplaimoja gana piepildīto Kongresu nama lielo zāli ar liegām, rudenīgām balādēm.
Lai arī koncertu uzsācis uz "ironiskas nots" - uzreiz pēc uzkāpšanas uz skatuves un pirmās ugunīgās solopartijas pasitis padusē saksofona smilšu krāsas futlāri, Garets naivu sejas izteiksmi izlikās pametam koncertu (lai pēc mirkļa atgrieztos, protams), tomēr vakars nekļuva vis par "populārzinātnisku ekskursu" džeza mūzikas pasaulē, centrālo uzsvaru liekot uz plaukšķināt mīlošajiem koncerta apmeklētājiem (kuri uz nebēdu varēja izpausties vakara izskaņā). Tā vietā jau pēc pirmajiem koncerta akordiem sevi pieteica gan Gareta šībrīža daiļrades (acīmredzot, arī jaunās plates), gan arī aizokeāna džeza kultūras iezīme – džezs teju vai rokmūzikas ritmos, liekot Gareta spēli pat nosaukt "grūva" žanram piederīgu. Džeza slengā šajā vietā parasti lietoto barbarismu "kačka" gribas pataupīt vakara otrajai "naglai" – dredainajam bundziniekam, kura sākotnēji šķietami tik stihiskās kustības sevi materializēja patiesi lieliskā bungu spēlē, sitaminstrumentu pārzinātājiem zālē liekot samirkšķināties vienīgi bundzinieka saspringtā vālīšu tvēriena dēļ, kas savukārt bija par centrālo iemeslu vairākkārtējai negribētai vālīšu "aizlidošanai pa gaisu". Tāpat nekad nebija gadījies redzēt, kā iespējams, saglabājot nekļūdīgu pulsāciju, ar vienu roku spēlēt bungas un ar otru – pievilkt "drobenes" ādu, par "jacenes" regulēšanu nemaz nerunājot…
Vēl par jautriem mirkļiem koncerta gaitā parūpējās pats vakara vaininieks, uzstāšanās vidū "it kā" attaisnojot sev priekšā novietoto "Korg" sintezatoru un saksofonu uz brīdi noliekot malā, lai pamēģinātu kādas nebūt skaņas izvilināt no "citiem taustiņiem". Godīgi sakot, arī Gareta pavadošā sastāva uzvedība uz skatuves brīdī, kad saksofonu nomainīja taustiņinstrumenti, lika saprast, ka arī viņi ir vienās domās ar šo rindu autoru – labāk būtu palicis pie saksofona… Taču tā arī ir džeza burvība – ļaut mūziķim "iegrimt" improvizācijas visumā un pavērot, kā viņš no tā "tiek laukā". Kopumā – nepretenciozs un vienkāršs koncerts atbilstošai publikai, savukārt tiem, kuru mūzikas dzīvē šovasar džeza skaņu bijis tā pamazāk – mazuma piegarša.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
