Pēc pirmās albuma noklausīšanās reizes sevi piesaka arī daži ne tik perfekti un pirmajā brīdī no konteksta izlecoši skaņdarbi kā, piemēram, house noskaņās veidotais ‘This Island Earth’ ar Mpho Skeef saldo vokālu priekšgalā, taču beigu beigās tieši pateicoties vienkārši graujošajai dziesmas basa partijai par deju zāli pārvēršas kā trolejbuss tā trepju telpa – vietai vairs nav nozīmes, visu izšķir no disku atskaņotāja austiņām plūstošā pulsācija.
Skaidrs ir viens – par ikvienu ‘Sound Mirrors’ skaņdarbu var (un varbūt arī vajadzētu) izvērst pāris rindkopu ilgu apcerējumu, uzskaitot ietekmes avotus, izteiksmes līdzekļus un gala rezultātu. Taču jāatceras, ka nekur citur teksts par „vienam māte, otram meita” nav atbilstošāks kā mūzikas pasaulē, tāpēc ieteiktu katram individuāli „dot albumam iespēju” un izvērtēt tā daudzslāņaino, konceptuālo saturu. Tāpēc ietekmes avotu un izteiksmes līdzekļu uzskaitījumu atstāšu profesionāļiem un palikšu vien pie gala rezultāta – grupas, kas nepilnu stundu ilgā ierakstā ne tikai nocitē lielāko daļu no tā, uz kā šobrīd ir balstīta elektroniskās un deju mūzikas scēna, bet vienlaikus arī piedāvā gluži jaunu skatījumu šī žanra daiļradē, kas pamatā balstīts uz to, ar ko ikvienam „Ninja Tune” zinātājam arī asociējas teju vai ikviens izdevniecības pārstāvētais mākslinieks. Brīvība kā formā, tā saturā.
Vērtējums:
Iesaku:
‘True Skool ’;
‘Mr Nichols ’;
‘Sound Mirrors ’