Solīja grandiozu koncertu – tieši tādu arī neskaitāmie Mežaparka estrādes apmeklētāju tūkstoši to saņēma. Grandiozu, krāšņu un pavēsu.
Vieta: Rīga, Mežaparka estrāde;

Laiks: 2005. gada 22. augusts, 22:00;

Vērtējums:

To, ka svētdiena galvaspilsētā aizritēs absolūtā “Prāta Vētras” zīmē, liecina jau ceļā uz Mežaparka estrādi tramvajā sastaptās meitenes, kas visām varītēm lūdz, lai viņas šajā “svarīgajā brīdī” nofotografē. Bet lūdzu. Iepretim Zooloģiskā dārza ieejai no vagoniem izbirst klausītāju tūkstoši, kāds nospurc par alternatīvu - došanos aplūkot begemotus, tomēr nenovēršamā straumē lēni līdz malām pielīst estrādes placis, lai neilgi pēc astoņiem būtu gatavs uz skatuves uzņemt pirmos no diviem vakara galveno varoņu ieskandinātājiem. Pašmāju attieksmi pret sevi un savu daiļradi grupa “Mofo” spēj visai skaidri saprast brīdī, kad, tikko uznākušiem uz skatuves un ieskandinot pirmās dziesmas ‘Uz manas ielas’ taktis, viņu uzstāšanās sākumu kā ar nazi pāršķeļ “Krājbankas” reklāmas rullītis, piedārdinot estrādi un atstājot neizpratnē grupu. Pacietīgi tā sagaida “reklāmas bloka” beigas, skaļruņi apklust – tā laikam ir zīme, ka drīkst sākt vēlreiz. Dublis divi; maigi izsakoties, cūcīgi. Tomēr, par spīti iepriekšminētajam, “Mofo” fani varētu piekrist, ka koncerts bija izdevies, ko gan nevarētu teikt par publikas atsaucību.

Gluži citas vēsmas klausītāju masās spēja sagādāt vēl viena gana jauna vietējā grupa ar nosaukumu “Double Faced Eels”, kura savu “iesildītāju” profesionālismu un askēzi mēģināja aizvietot ar pārspīlētām grimasēm un bezkaunību. Apbrīnojami veiksmīgi – savas pastāvēšanas vēstures nozīmīgākajā koncertā “divkosīgie zuši” publiku tiešām iekustināja līdz gatavībai vakara naglai, ko, domāju, diži daudz klātesošie no viņiem negaidīja. Izpildot “Bāzes 7” mūžseno ‘Kad man vairs nebūs 16’, gluži kā Teksasas kvarteta “Deep Blue Something” megahītu ‘Breakfast At Tiffany`s’, gavilē daudzi. Par ‘Zilo vali’ nedaudz vēlāk.

Neilgi pirms pulksten desmitiem vakarā klausītāji kļūst apbrīnojami nervozi, jo aiz milzu aizkara, kas nostiepts priekšā skatuvei, sākas zināma rosība, lai pēc dažām sekundēm atskanētu pēdējo mēnešu laikā līdz izsīkumam apkārt skandētais “Lai iesper zibens, gaudo suns....” – vakars var sākties! “Prāta Vētras” pēdējā albuma koncertturneja kulminē Rīgā, turklāt parūpējoties par pašmāju grupu koncertos vēl neredzētiem gaismas elementiem - skatuves centrā atrodams milzu iluminators (pirmā asociācija) – ekrāns, uz kura redzami gan tikai vakara vaininieki (par spīti faktam, ka publiku iemūžina vairākas videokameras), turklāt lieki atgādināt par Mežaparka apmēriem, tādēļ visnotaļ māksliniecisko apaļā televizora pamatdomu spēja līdz galam izbaudīt vien skatuves tuvumā stāvošie. Pārējiem lieti būtu noderējuši īsi pirms “Prāta Vētras” koncerta sākuma novāktie ekrāni abpus skatuvei. Bet visu jau izšķir skaņa, vai ne? To gan, pateicoties papildus izvietotiem skaļruņiem, bija iespējams dzirdēt visā Mežaparkā. Un labi, ka tā.

Tā kā ir pārāk neiespējami atsevišķi iztirzāt katru no 27 vakara kompozīcijām (kuras atrodamas zemāk), tad pieminēšu vien zīmīgākos koncerta brīžus. Izskanot ‘Colder’ – veltījumam Mumiņam, uz skatuves nodziest gaismas un, atskanot neuzpazīstamam instrumentālam un gana skumjam skaņdarbam, uz ekrāna parādās Gundara Mauševica jeb Mumiņa vaibsti. Īsā filmiņā klāt esošajiem tiek ļauts izdzīvot cauri vizuālām atmiņām par grupas basģitāristu, kuru laikā Mežaparka estrādes krēslu silda daudzu klausītāju spīdinātas lampiņas, šķiltavas vai kādi citi gaismas avoti, neradot vis pārspīlēti sērīgu, bet gan vienkāršu un pateicības pilnu gaisotni. Dziesmai vēl skanot skatuves pagarinājuma - tautā sauktas par “mēli” – galā tiek uznesti mikrofoni un bungu komplekts, lai koncerta turpinājumu ļautu vadīt jau atrodoties par kapeiku tuvāk jūsmojošajiem klausītājiem. Uz skatuves parādās milzu abažūri, liekot saprast, ka koncerts ir iegājis savā “Veronikas” fāzē un, protams, par Mežaparkam atskan ‘TDŅČ’ ieraksts, lai pēc brīža, grupai atgriežoties uz skatuves (jau bez basista Ingara Viļuma), vienotos kopīgā “Ei, lei, stāvi man klāt!” rindu skandēšanā. Pēc brīža - Imanta Kalniņa ‘Elpo’, savukārt gadalaikam nedaudz neatbilstošās dziesmas ‘Ziema’ noslēgums pāraug “Es nenācu šai vietāi savu miegu izgulēti...” skandēšanā – nu piemīt Mežaparka lielajai estrādei zināms tautisks valdzinājums, piemīt! Turklāt daudzgalvainais klausītāju koris brīžiem bez pūlēm pārdziedāja grupu, liekot izbaudīt atbalss ceļu pār koku galotnēm starp ģitāru kliedzieniem.

Hītparādei tuvojoties noslēgumam, neiztrūkstoša kopējā artavā, protams, arī ir dziesma par slidenajām ielām, taču pēc brīža, jau cīnoties par ceļu uz izeju pusi, ne vienuviet vien izdodas saklausīt kolektīvus... ‘Zilā vaļa’ dziedājumus iz grupas “Double Faced Eels” repertuāra! Vairāk nekā divas stundas, kas pārpilnas ar dažādu vecuma grupu “Prāta Vētras” himnām, acīm redzami nespēja līdz galam apmierināt daļu atnākušo, kas pieraduši pie mazās, saviesīgās un ne-pompozās “Prāta Vētras”. Akvārijā zivis neaug, tiesa, tomēr ironiski jāatzīst, ka svētdienas vakara megakoncerta vienīgais trūkums slēpās tā grandiozumā. Katram jau savs, noteica šo rindu autors un steidzoties uz pārpildīto tramvaju, pie sevis dungoja “Tā nogurt var tikai no svētkiem...”.

Koncerta saturs:

1.Četri krasti
2.Visskumjākā parāde uz mūsu ielas
3.Pa pareizām
4.Pilots Tims
5.Tin Drums
6.Es gribu
7.Rudens
8.Mums būs gana
9.Puse no sirds
10.Colder
11.Spacemuminsh
12.TDŅČ
13.Veronika
14.Kā jau svētdienās
15.Elpo
16.Spogulīt
17.Ziema/Es nenācu šai vietā(i)
18.Lidmašīnas
19.Čiekuri
20.Purpur
21.Maybe
22.Kaķēns, kurš atteicās no jūrasskolas
23.Plaukstas lieluma pavasaris
24.Lapsa
---
25.Lec!
26.Skoļzkie Uļici
27.Māsa nakts

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!