Kā jau tika brīdināts, Mobijs bija precīzs kā pulkstenis un puksten 22:00, nodziestot zāles gaismām un iepriekš viegli rozā izgaismotajai skatuvei atgūstot prognozēto zaļo – pēdējā albuma ‘Hotel’ „krāsu”, gluži kā gandrīz visās ‘Hotel’ turnejas uzstāšanās reizēs, Ķīpsalas halli piepildīja albumu ‘Play’ noslēdzošā ‘My Weakness’ sākuma čants, pāraugot graujošu basu cauraustā dārdoņā (neļaujot aizmirst par Ķīpsalas „Ahilleja papēdi” – skaņas kvalitāti), pēc kura visa halle ieaurojās reibinošā kaujas saucienā, jo, pirmkārt, uz skatuves parādījās Mobija smaidpilnā seja un, nemaz neļaujot tā kārtīgi aplūkot savu elku, ļaužu simti sinhroni palēcās, ieskanoties ‘Find My Baby’ pirmajām notīm. Jau šajā mirklī par sevi liek manīt Mobija daiļrades kontekstā saprotamā, tomēr grūti pieņemamā prakse, zem „dzīvā” izpildījuma spēlēt arī dziesmas pavadījumu bez vokāla partijas jeb tā saukto mīnusu.
Koncerta sākums līdz pat tā vidusdaļai izvēršas par burtisku hītparādi – pēc jau pieminētā ‘Find My Baby’, ieskanās ‘Raining Agin’, kļūstot par pirmo skaņdarbu iz jaunā repertuāra un tūres galvenā iemesla – albuma ‘Hotel’. Sekojošais ‘Natural Blues’ neļauj nolaist paceltās rokas, savukārt pēc neilga brīža, paša autora kautrīgi pieteikts, izskan ‘Go’ – pirmais Mobija veikums, ar ko tolaik vēl underground dīdžeja titulā esot, mūziķis uzsāka ilgo ceļu pretim slavai un popularitātei.
Lai arī cik dīvaini to nebūtu atzīt, taču koncerts kulminē vēl pat nesasniedzot tā vidusdaļu – tieši ‘Next Is The E’ (ar pašu Mobiju pie sintezatora) kļūst par melodiju, ko dodoties mājup pie sevis dungoju visilgāk, atceroties skatuves priekšā lēkājot nevilšus prātā ieskrējušo maģisko vārdiņu „Hacienda” un tēzi, ka veci ieradumi nemirst un varbūt tā pat ir vislabāk.
Ilgi ielaisties filozofiskos apcerējumos nav laika – koncerts ieiet savā otrajā fāzē. ‘Porcelain’ un ‘In This World’ atkal jau iztraucē pavadījumā skanošais dziesmas oriģināls, liekot domāt, ka Lūsija Batlere, kas šajā vakarā bija taustiņinstrumentu virspavēlniece, uz skatuves atrodas tikai skata pēc. Viņas kolēģe Lora, lai arī brīžiem atklāti mēģinot maldināt klausītāju ar „it kā” izpildītām vokāla partijām tūliņ sekojošajā ‘Why Does My Heart Feel So Bad?’, tomēr ar jau pieminēto ‘In This World’ daļēji labo savu vainu – viņas solo ir sirsnīgs un intīms, tieši desmitniekā.
Pamatlaika uzstāšanos noslēdzot ar hītu plejādi numur trīs ‘We Are All Made Of Stars’, ‘Honey’ un ‘Bodyrock’ veidolā, pēc neilgas pauzes un atelpu nedodošām ovācijām Mobijs un viņa pavadošais kvartets atgriežas uz skatuves, lai tā „starp citu” atskaņotu arī albuma ‘Hotel’ hītu ‘Lift Me Up’, kas, citējot autoru, kalpo kā veltījums viņaprāt skumjākajai un nedrošākajai valstij pasaulē. Protams, ASV.
Atkal pazūdot no skatuves, pēc brīža grupa atgriežas ar pāris pārsteigumiem, no kuriem pirmais ir vistīkamākais – Billija Aidola ‘Rebel Yell’ kaverversija, kurā savas vokāla dotības atļauts demonstrēt ģitāristam Derekam Morfijam. Pēc nelielas iepazīstināšanas ar pārējiem skatuves cilvēkiem un, manuprāt, bezjēdzīgas versijas par Bēthovena ‘Elīzas’ tēmu taustiņinstrumentālistes Lūsijas Batleres izpildījumā, Mobijs pēdējo vakara opusu velta visiem, kam „jebkad ir bijusi svarīga underground deju mūzika” – Ķīpsalas halle pārtop par „Love Parade” cienīgu deju placi.
Dodoties pretim izejai pretim ilgi gaidītam svaiga gaisa malkam, izdodas noklausīt garāmgājēju frāzes, sākot ar „Mobiju parasti klausās matemātikas stundās…” un beidzot ar „nu tas saturs gan tāds – ne visai…”, tomēr pašam verdikts jau dun galvā sen – Mobijam ir neapšaubāms talants savirpināt lipīgas melodijas, taču gan koncerta vidējais dziesmu garums, kas lielākoties nepārsniedza 2 ar pusi minūtes, gan arī kaitinoši norautās dziesmu beigas (precīzāk izsakoties – jūtams dziesmu fināla iztrūkums, tās izpildot „dzīvajā”) liek atkārtoti secināt, ka Mobijs ir un paliek lielisks un talantīgs dīdžejs, kuram tā „nevilšus” izdevies mainīt deju mūzikas pasauli. Un pie tā arī paliksim. Nekādu rokmūziku, lūdzu. Paldies.